:: e – BAZNICA ::

Kāda nedrīkst būt lūgšana

Kristietis savā lūgšanā bieži sastopas ar kārdinājumu kļūt savtīgam.

Mācot par pirmo un vienkāršāko lūgšanas formu, parasti tiek sākts ar to, kas mums pašiem ir vajadzīgs. Ļoti svarīgi šai lūgšanai cik vien drīz iespējams pievienot vēl kaut ko: lūgšanai jākļūst par veidu, kādā mēs varam palīdzēt un kalpot citiem, tas ir, mums jāmācās bez mūsu vajadzībām un vēlmēm saskatīt arī to, kas nepieciešams citiem. Ja tas nenotiek, mūsu lūgšana ir ļoti savtīga, un mēs arvien vairāk noslēdzamies sevi.

Šāda lūgšana nav patiesi kristīga. Īsti kristīga lūgšana vienmēr tiecas pēc stiprākas ticības, lielākas mīlestības, kā arī dedzīgākas vēlēšanās un spēka palīdzēt, kalpot citiem cilvēkiem.

Vēršanās pie mūsu līdzcilvēkiem izskan arī Tēvreizē:

“.. kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”

Visas kristīgās mācības svarīga dala ir vērst mūsu domas un lūgšanas uz to, lai vairotos sadraudzība, mīlestība un rūpēšanās vienam par otru:

“Tāpēc mums ikvienam jau kopš agras jaunības jāradinās lūgt par visām savām vajadzībām, kad vien mēs apzināmies kaut ko, kas skar mūsu intereses vai to cilvēku intereses, kas dzīvo ap mums. Tāpat arī ir jālūdz par mācītājiem, valdību, kaimiņiem, kalpiem, un vienmēr (kā jau mēs esam piekodinājuši) jānes Dieva priekšā Viņa baušļus un apsolījumus, zinot, ka Viņš tos nepametīs novārtā.”