Jēzus Kristus mācība un darbi

Noklausies šo e-publikāciju

Mēs nevaram apgalvot, ka mēs esam ceļš. Ja mēs tā darītu, šie vārdi neko nenozīmētu. Ja mēs, turklāt, teiktu, ka esam ceļš, domāts visiem ļaudīm visos laikos, būtu vēl ļaunāk. Ar šī salīdzinājuma palīdzību mēs varam izprast Jēzus Kristus varenumu, kad Viņš par sevi saka: “Es esmu Ceļš” (Jņ.14:6). Ceļš, par kuru Viņš runā, nav parasts, jo Viņš turpina: “.. Patiesība un Dzīvība.” Tas nozīmē, ka neviens nevar nākt pie Tēva, kā vien caur Viņu. Tas ir saskaņā ar citiem Viņa izteikumiem, piemēram, ka Viņš un Tēvs ir viens un ka Viņš dzīvoja Tēva godībā, pirms pasaule bija radīta (Jņ.10:30; 17:5).

Jēzu Kristu un Viņa diženumu raksturo daudzi vārdi un nosaukumi. Viņu sauc par VĀRDU. Caur šo VĀRDU mēs saņemam visbagātīgāko atklāsmi par Dievu un iegūstam tuvākās iespējamās attiecības ar Viņu kopš grēkā krišanas dienas: “Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies” (1.Jņ.1:2). No tā kļūst skaidrs, ka Jēzus Kristus nācis pie mums divējādi – kā patiess Dievs un kā patiess cilvēks. Rodas jautājums: kā tas iespējams? Tas ir ārkārtīgi svarīgi arī kristīgajā ētikā. Ja Jēzus Kristus ir mūsu Ceļš un palīdz mums dzīvot šajā pasaulē, tad Viņam ir jābūt cilvēkam patiesi un pilnīgi. Ja Viņš nebūtu cilvēks, tāds kā mēs, mēs nespētu nedz Viņu saprast, nedz arī iet kopā ar Viņu. No otras puses, Viņam jābūt patiesam Dievam, jo šī ir grēcīga pasaule, kuras cilvēkiem vajadzīgs Pestītājs no grēka un nāves, un tikai Dievs pats var būt visas pasaules Pestītājs.

Par kristīgo ētiku mēs lielākoties nerunāsim par kristīgajām doktrīnām un ticības jautājumiem. Tomēr tiks pieminētas tādas kristīgās ētikas sastāvdaļas, kurās ticība ir būtiska. Vispārīgi runājot, jāatceras divi kristīgās mācības pamatprincipi. Pirmais – kristieša dzīvē ticība vienmēr iet roku rokā ar kristīgu dzīvi, t. i., ētiku un otrādi. Otrais – ticība Kristum un tāpēc arī sekošana Viņam ir pilnīgi atkarīga no taisnošanas ticībā: Jēzus Kristus ir mūsu taisnība, kas nozīmē, ka Viņš ir kristīgās sadraudzības priekšnoteikums un pamats. Šī sadraudzība vienmēr ir divējāda: ar Kristu, kā arī ar tiem, kas Viņam tic.

Tā kā viss, kas attiecas uz ticību Dievam un sadraudzību ar citiem kristiešiem, ir saistīts ar Jēzu Kristu, ir saprotams, ka Viņam ir doti dažādi vārdi un ka Viņa darbus un Viņa nozīmi apskata no dažādiem viedokļiem. Tā mēs uzzinām, ka Jēzus ir gan lielais Skolotājs, gan dižais Paraugs, kas nozīmē vislabāko mums doto dzīves piemēru. Kā Skolotājs Viņš ir dižākais no praviešiem, “tas pravietis, kam jānāk pasaulē” (Jņ.6:14). Šis Pravietis un Skolotājs mums ir bijis vajadzīgs visos laikos. Tomēr, ja mums būtu bijusi tikai Viņa mācība, mēs kļūdītos un maldītos ļoti daudzās lietās. Tagad mums ir dots arī Viņš kā paraugs un Viņa dzīve par piemēru, kas mums palīdz izvairīties no kļūdām. No otras puses, ar šādu piemēru nepietiek. Daži domā, ka pietiek gan. Viņi arī domā, ka ir iespējams dzīvot tieši tā, kā Jēzus to darīja, un dažkārt pūlas atdarināt Viņa dzīvi līdz pat ārējai līdzībai. Daudzu iemeslu dēļ mums jābūt skaidrībā, ka tas nav pareizi. Bībele mums arī saka, ka, tā darīdami, mēs noteikti maldīsimies. Jēzus nav grēcinieks, bet mēs tādi esam. Viņš ir Pestītājs, kāds mums vajadzīgs. Tā arī ir visa atšķirība.