Mīlestība – žēlastības stāvokļa pazīme

“Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē. Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” (1.Jņ.3:14-15)

Mīlestība nav spēcīgas ticības, vai augstu un dziļu zināšanu, vai liela un spīdoša darba, vai lielas svēttapšanas sajūta. Tā vietā tā ir mūsu žēlastības stāvokļa pazīme. Šī iemesla dēļ kristietim, kurš ir vājš ticībā, nav jābaidās, dzirdot par Ābrahāma, Dāvida, Pētera un Pāvila stipro ticību. Viņam nav jābaidās, ja viņš nevar triumfējoši dziedāt kopā ar Ījabu: “Jo es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs” (19:25); vai saukt kopā ar Pāvilu: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā.” (2.Tim.4:7-8); vai priecāties kopā ar Luteru:

Lai būtu velnu diezkāds bars, kas mūs grib aprīt kāri, mūs tomēr sarga Dieva Gars, Tas elles varai pāri.

Daudzi kristieši ap viņu var priecīgi apliecināt, ka viņi ir dievbijīgi, ka viņi stāv kopā ar Dievu žēlastībā, ka viņi gaida nāvi un Pēdējo dienu un ka viņi jebkurā brīdī ir gatavi stāties Dieva troņa priekšā. Turpretim viņš, iespējams, var tikai vāji aptvert Kristu un tamdēļ bieži izsaucas: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” (Mk.9:24) Tomēr lai cik vāja būtu viņa ticība, ja tā viņā ir iedarbinājusi mīlestību, viņam ir zināma un mierinoša žēlastības stāvokļa pazīme.

Varbūt viņam trūkst bagātīgu zināšanu, jo viņš tikai nedaudz saprot no tā, ko viņš lasa Dieva Vārdā. Viņš redz, ka citiem kristiešiem ir daudz lielākas zināšanas par Svētajiem Rakstiem, savukārt viņš pats nespēj atbildēt uz svarīgiem jautājumiem par garīgiem un ar baznīcu saistītiem jautājumiem. Tomēr viņš nevar iedomāties, ka šī iemesla dēļ viņa pestīšana ir kaut kādā veidā apdraudēta, jo mīlestība ir tā, kas iezīmē viņa žēlastības stāvokli. Viņu var satraukt tas, ka viņš nevar parādīt lielus, spīdošus darbus, aprobežojoties ar zemes aicinājumu, ko viņš pilda no rīta līdz vakaram.

Viņš nevar norādīt uz lieliem darbiem, kas paveikti Glābēja labā, vai uz lielām ciešanām, kas izciestas Kristus dēļ. Tomēr viņš var tikt mierināts, jo Dievs nespriež pēc ārējām lietām. Ja viņš ir uzticīgs savā zemes aicinājumā, visu dara Dieva bijībā un sirsnīgā mīlestībā pret tuvāko, tad viņa šķietami pazemīgie darbi ir lieli, svēti un Dievam tīkami. Visniecīgākie un nicināmākie mīlestībā veiktie darbi ir tikpat svēti kā baznīcu celtniecība un dvēseļu glābšana ar apustulisko sludināšanu.

Patiesība, ka brāļu mīlestība ir mūsu žēlastības stāvokļa pazīme, ir arī brīdinājums tiem, kas baro naidu un pretniecību un kuriem nav piedošanas viņu sirdīs. Šodienas tekstā mums teikts: “Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava.” (1.Jņ.3:15) Šis spriedums attiecas uz visiem, kas ir bez mīlestības. Cilvēks var skaisti runāt par kristietību; viņam var būt nepārspējamas zināšanas par Dieva Vārdu; viņš var domāt, ka ir stiprs ticībā; viņš var šķietami veikt kristīgus darbus. Viņš var šķist draudzīgs, pazemīgs, pacietīgs, augstsirdīgs un dedzīgs pēc skaidras mācības. Viņš var atšķirties no pasaules un dzīvot šķīstu, mērenu sevis aizliegšanas dzīvi cilvēku acīs. Var likties, ka viņš uzņemas kaunu un ciešanas Kristus dēļ. Bet šajā visā, ja viņš ir bez mīlestības pret citiem, viņš nav kristietis, nav Dieva bērns. Viņš nestāv žēlastībā, bet gan guļ garīgā nāvē. Cilvēks bez mīlestības var šķist svēts, bet tas ir tikai ārējs izskats. Tāds paliek slepkava Dieva priekšā, jo mūsu teksts piebilst: “Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” (1.Jņ.3:15)