Evaņģēlijā tiek apsolīts mierinājums

“Hagare sacīja: “Es nevaru noraudzīties zēna miršanā.” Viņa apsēdās pretī un pacēla savu balsi un raudāja.” [1.Moz.21:16]

Mani stiprina tikai cerība, ko iemantoju, redzot, ka Evaņģēlijā tiek apsolīts mierinājums tiem, kurus nomāc un biedē viņu grēki, cerība tiem, kuru sirdsapziņas ir izbiedētas; tāpat arī – ka tiem, kuri ievesti ellē, tiek apsolītas Debesis. Un droša zīme šai cerībai ir tas, ka Dieva Dēls, mums vēl nezinot, mūsu labā pats sevi pie krusta staba upurējis Dievam, savam Tēvam.

Kad nu ļaudis vispirms ir šādi pazemoti, novesti līdz izmisumam un zaudējuši cerības uz saviem pašu spēkiem, tad tie sāk Kristus dēļ iemantot drošu prātu; tā viņi kļūst par Dieva bērniem un mantiniekiem. Taču daudzi negrib tikt pazemoti, bet pat domā atriebties un kurn pret tiem, kuri viņus soda. Tādi ļaudis ir divkārt nocietināti un cietsirdīgi.

Kad jūti, ka tiec pazemots, krīti zemē pie sava Debesu Tēva kājām un saki tā: ak, mīļais Kungs, ja Tu tā izturies pret mani, es to labprāt pacietīšu un atzīstu, ka esmu pelnījis vēl bargāku sodu. Tādēļ apžēlojies par mani! Ja negribi, lai esmu mantinieks, tad dari vismaz tā, lai varu palikt kalps! Jā, kā kānaāniešu sieva [Mt.15:27] saka, es neatteiktos būt sunītis Tavā namā, lai varētu ēst vismaz druskas, kas citkārt nejauši nobirst zemē un tiek samīdītas. Tu man nekādā ziņā neesi neko parādā, tādēļ es turēšos tikai pie Tavas žēlastības un žēlsirdības.