Kāds ir Tavs Jēzus
Noklausies šo e-publikāciju“Mēs esam svēti…; Grēka vairs nav mūsos…; Jēzus mūs ir darījis spējīgus staigāt no spožuma uz spožumu.” vai “Ak mēs nabaga grēcinieki…; Kas gan mūs izraus no šīs grēcīgās miesas…; Glāb mūs, Kungs ik dienas no velna,” pasaules un pašu miesas prāta gudrības…
Cik gan dažādi ir gari, kas iz mūsu dvēselēm liek nākt šādām vai tādām domām, šādiem vai citādiem vārdiem un darbiem. Citāda Gaisma ir vēstij, kas uzvar pasauli; Un citāds spožums pasaulē spīdošajam garīgumam.Vieni ir grēka satriekti, pazemoti, apsmieti …nu itin tik tiešām – nu PATIEŠĀM Dieva atstāti. Citiem izdodas droši stāvēt stingri savā ticībā pret velnu, pasauli.
Kā viņiem tas izdodas? Nu tikai tā, ka atstājot sev Ceļu sev pa labo vai kreiso roku un izvēloties vienu no grāvjiem: Piemēram, droši turoties pie antikrista dotā rožu kroņa, sak’: „ … ko nu tur daudz var vairs zināt par to Jēzu… labāk klausīsim, ko mums mācīs viņa vietnieks”; Vai arī paši gana guri būdami vadīt dzīvi pēc situatīvās ētikas principa „Ko gan Jēzus šinī situācijā varētu būt darījis… jā, ko varētu būt darījis, ja vien būtu bijis dzīvajos… vai tā??
Bet Jēzus taču vairs nemirst (kā varētu šķist katrreiz, kad mums Viņš skatam izzudis) un Viņam nevajag katru dienu uzcelties no miroņiem (lai pakalpotu, kad mums ko jaunu laicīgajās lietās iekārojies). Mēs, ne Kristus, esam laicīgi, nepastāvīgi un mainīgi savā būtībā [un jo īpaši garīgajā jomā (Padomā vien, cik bieži vienas dienas laikā tev cilvēk izmainās garastāvoklis) vai padomā, ar kādu sirdi tu ik reizi ej pie Svētā Vakarēdiena un kāds tu no tā piecelies]
Pasaule sagaida loģisku labumu no ikkatra centiena, piepūles vai darbības. Redz, ja cilvēks ir kaut ko ieguldījis, ziedojis vai izdarījis, viņam par to pienākas attiecīgs atalgojums. Tak loģiski, ka cilvēks kas ķēries pie kalpošanas dievam, no dieva sagaida, ka tas viņu svētīs.
Un ja kādu dievs ir bagātīgi svētījis ar šo vai to. Un ja turklāt cilvēks ir pats ne mazumu pūļu pielicis pie tā, lai dievs viņu bagātīgi svētītu… vai tad tur lai nenāktu klāt līdzi arī sava daļa lepnuma un augstprātības?
Cik gan tas grūti – nepierakstīt sev Dieva nopelnus. Cik kārdinoši pieteikties uz lauriem, kad īstais uzvarētājs nav uz šo balvu pieteicies. Tomēr Dievam vien lai pieder slava, gods un pateicība.
Bet mums? … mums lai paliek prieks par to, kā mums klājas. Un mūsu dvēselēm vis labāki piestāv, kad esam nabagi, pazemoti, pievilti, izmisuši, nelaimīgi un grēcinieki, jo tad mums nekas cits neatliek, kā vien miesā lamāties uz pasauli vai garā paļauties uz Dievu. Kad nekā vairs nav ko zaudēt, vai tad nav vieglāki cerēt uz Dievu? Jo, kad tev visa kā ir gana, tad drīzāk to tu pieskaiti paša nopelniem vai kā atbilstošu savam augstajam stāvoklim Dieva priekšā.
Kristietim jābūt pasaules uzvarētājam? Jā, jā tas tā, bet tikai ne tā, kā pasaule to saprot… ne tā, kā pasaules iekarotājam. Nē, nē pasaulīgā jomā kristietim drīzāk gan jāizskatās kā nejēdzīgi stulbam lūzeram [pie kam visvairāk tas izpaužas tieši garīgajās lietās (tak paskaties uz viltus apustuļiem: … vai, ak vai… cik tie gan izskatās garīgi)]
„Kristus ir cietis, miris un augšāmcēlies par tevi, grēciniek”, …lai tu bezrūpīgi varētu dzīvot nebēdnīgu dzīvi, šķiežot mirušā Dieva dēla mantojumu?… Vai Dievs lai tādu tavu rīcību, lai uzskatītu par labu esam?? Vai, ak vai un vai… cik gan grūti bagātam ieiet debesu valstībā.
Bet, ja nu tomēr kādu Dievs ir dikti bagātīgi svētījis ar laicīgo labumu? Ko tad? Vai atteikties no tā un liekuļotā garīgumā mest to Dievam sejā, noliedzot, ka bagātiem ar nabagiem jābūt savā starpā sajauktiem?
Tad nu šoreiz pie tā ar’ paliksim: nabagi, lai turpina dzīties pēc bagātības. Bet bagātie, lai lūko pēc Dieva valstības!
„Kristus ir cietis, miris un augšāmcēlies par tevi, grēciniek”, …lai tu bezrūpīgi varētu dzīvot nebēdnīgu dzīvi, šķiežot mirušā Dieva dēla mantojumu?… Vai Dievs lai tādu tavu rīcību, lai uzskatītu par labu esam?? Vai, ak vai un vai… cik gan grūti bagātam ieiet debesu valstībā.
Kāds ir mūsu Kristus? Dieva dēls vai Dieva Dēls?!
Vienīgi Trīsvienīgajam Dievam, lai gods, slava un pateicība.
P.s. Labs raksts. R.Slenckam par Dieva trīsvienību un šajā kontekstā jāsaprot, kam iemetušās kļūdas, talycam vai Slenckam” Dieva Dēls”.
Janis Karklins,
šī ir ļoti raksturīga lieta latviešu valodai – Lielie un mazie sākumburti.
Lielais izrādot cieņu, godbijību, bet mazais – ne.
Savukārt vācu mēlē visi Lietvādi ir ar Lielo, bet Jaunās Derības oriģinālteksti rakstīti ar mazajiem burtiem [vārdus neatdalot ar atstarpēm], jocīgi ne?
Roberto neko jaunu nepateici, tas viss ir zināms, runa nav par burtu, bet par būtību! Tieši šajā kontekstā man bija pārdomas par “burta kalpu”. …te vēl būs daudz problēmu…Paldies Dievam, Viņa vārds par to mūs brīdina. Vēl viens paradoks, kas nākotnē ir sagaidāms ir tas, ka divas puses stāvēs Dieva vārda patiesībā, bet pavisam ar atšķirīgiem uzskataiem…bet pamats abiem būs Bībelē balstīts.
te nu grūti būs pateikt, kā to autors domājis, bet kā rakstījis, tā rakstījis:)
Ja mēs gribētu izanalizēt šo rakstu gabaliņu un saprast vai te jābūt (kā tam pareizi būtu jābūt) “Dieva Dēls” (bet ir kā ir, jo stāv rakstīts “Dieva dēls”) tad jāsāk domāt un lasīt (varbūt vēlreiz un vēlreiz).
Tik pat grūti nākas izprast kas domāts ar vārdu “mirušā” (vai jāsaprot kā apzīmējums jēdzienam “tāds, kurš bijis, un redzi kura vairs nav, jo viņš ir beigts un pagalam” vai gluži pretēji tam, ko savām acīm izlasām, proti “tāds, kurš ir dzīvs, lai gan ir bijis miris, bet nāvei nav bijis varas pār to”.
Vispār jau talyc un īpaši jau “agrīnā talyc” vārsmas ir provokatīvi ambiciozas, bieži vien grūti izprotamas. Kas tās grib pa taisno ņemt par pilnu, tas līdzīgs tādam, kas esenci grib neatšķaidītu raut iekšā.
…un tieši tas būtu svarīgi, ka paliek pie būtības, nevis burta, jo teiksim tā, par cik Roberto minēja valodas rakstības īpatnības, atgriezīsimies pie apustuļiem un viņu vārda liecībām…sakiet brāļi, kā viņi šodien rakstītu vārdu Dievs, Kristus, Viņā(Kristū), caur Viņu? Variet mani nosist, nevaru samierināties, ka netiek dots Dievam gods, kas tikai Viņam pienākās.