Lai gaisma spīd mums nabagiem [547]

Ak Dievs, tavs vārds tik svēts, tik gards Pie ļaudīm aizmirsts tapa
Caur kūtribu; caur viltību Tas noslēpts bij kā kapā.
Neticiba un blēdība Bij jāredz visās vietās,
Bet Dievs nu pats ceļ gaišumā It lielas dārgas lietas.

Tai dvēselei ši bariba No žēlastibas dota;
Šis glītums, kas mūs priecina, Ir visai dārga rota.
Kas to negrib, tas atmests top, Par velti Dievu piesauks
Tāds savu dvēseli nekopj, Ar briesmām tas tur nobrauks.

Tas stāds, ko Dievs nav stādījis, Nezels nedz lietā ticīs.
Tas vītīs, dilīs, sakaltīs; Tā Dievs tos kaunā licīs,
Kās blēņām, meliem palaižās Un Dieva vārdus smāde;
Viņš savus vārdus pasargās, Ka tiem nekas neskāde.

Tas svētais Dieva vārds pastāv, – Svēts tas, kas tam paļaujās;
Lai pretikrists, lai vels ar nāv’, Lai elle preti kaujās!
Mums, Dievam gods, ta gaisma spīd No svēta Dieva vārda;
Bet ļaužu meli zūd un krīt, – Dievs tos kā ārdīt ārda.

Tapēc mums gaismā jāstaiga Ta mūs uz Dievu vada;
Kad Dievs to atrauj dusmibā, Tad tumsibā jabrada.
Kas tumsā iet, tam drīz notiek, Ka dauzās, krīt un maldās
Un purvjos, ūdeņos nostieg; Pie gaismas kāja valdās.

Bet tā ir liela briesmiba, Kas prātam bēdas dara,
Ar asarām apraudama, Ka tumsibai ši vara
Vēl ir par tik daudz cilvekiem! Ak Dievs, tu mūs paklausi!
Lai gaisma spīd mums nabagiem, – Tu mūs iz tumsas rausi.

Es zinu, debess nozudīs, Ta zeme vienreiz nīcīs,
Bet Dieva vārdi palicīs, Šis pamats vis neslīcīs!
Pie ta es cieši pieķeršos, Nekad nebīšos briesmās,
Pie Dieva allaž patveršos, Tam došu slavas-dziesmas!

Un tādā drošā ticībā Es atstāšu šo zemi;
Ta būs man svēta stundiņa, – Ak Dievs, man tad uzņemi!
Ak žēligs Tēvs, tev teicu es, Tu tā, kā solijs dari;
Tu man no visas nelaimes Izraut un sargāt vari.

Tev lūdzos, Tēvs, vis’pēdigi: Ak dod man savu Garu!
Lai tas man valda spēcigi, Ka tev pa prātam daru.
Tad man no tev nešķirs neniek’, Tu uzņems’ man pie sevis;
Es iešu savu ceļ’ ar priek’ Un dzīvošu pie tevis.