:: e – BAZNICA ::

Dieva brīvā žēlastības izredzēšana

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu. [Jņ.3:16]

Uzlūko Dieva mūžīgo žēlastības izredzēšanu! Tā notika, kad gudrais, taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs, debess, zemes, visu lietu Radītājs un Tēvs, Savā mūžīgajā viszinībā paredzēja, ka Viņa cildenā un brīvā radība, kas nesa Dieva tēlu un varēja to saglabāt paklausībā un taisnībā, atkritīs no Viņa labestības kopā ar visu savu cilti, saindēta ar vecās čūskas indi un pārdota grēka varā, pazaudēs Dieva tēlu un iegrūdīs sevi mūžīgā nāvē un pazušanā. Tad Dievs izlēma, ka – pirms Viņš izlaiž tos no Savas radošās rokas – Viņš pats gādās cilvēkiem glābšanu, dos tiem grēku izpircēju, kas Savas personas nedalāmajā vienībā apvienos dievišķo un cilvēcisko.

“Viņš mūs izredzēja arī Kristū pirms pasaules radīšanas” [Ef.1:4]. No dievišķās taisnības likuma nedrīkstēja atmest ne burtu, ne rakstu galu. Bet kritušajai radībai šo likumu izpildīt bija neiespējami. Cilvēce nespēja dot no sevis to, ko bija zaudējusi, proti, īstu taisnību un svētumu. Tāpēc Dievam bija jārada cits ceļš cilvēka glābšanai.

Un Viņš to paveica! Ar nepelnītu mīlestību Dievs par mums apžēlojās “pēc Savas gribas labā nodoma, par slavu Savai augstajai žēlastībai” un sūtīja glābšanai Savu mīļoto Dēlu, mūžīgo Vārdu, kurš žēlastībā un mīlestībā labprātīgi uzņēmās kļūt par visu cilvēku Brāli un svētības Gādnieku. Pats kļūdams par cilvēku, Viņš ar bauslības pildīšanu un Savu augšāmcelšanos no nāves iemantoja pazudušos, no jauna ieceļot mūs Dieva labvēlībā un atjaunojot mums Dieva tēlu caur Savu nopelnu.

“Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu.” Viņš kļuva par “Cilvēka Dēlu”, lai glābtu pazudušo. Kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes attaisnošanu uz dzīvību. Kā visi reiz esam miruši Ādamā, tā visiem jākļūst no jauna dzīviem Kristū.

Tā ir Dieva brīvā žēlastības izredzēšana. Un tam nav cita iemesla kā Dieva paša brīvā un neatkarīgā mīlestība. Kristus saka: tik ļoti Dievs pasauli mīlēja. Tam nav cita iemesla kā šis: Viņš mīlēja tāpēc, ka mīlēja. Tālāk par to mēs netiekam. “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš” ir izredzējis mūs Kristū [Ef.1:5]. Neviens Viņu nebija lūdzis. Neviens to nebija pelnījis. Bet tāds bija Viņa gribas labais nodoms.

Te mums ir īsta dārgumu krātuve! Mūsu svētlaime, mūsu izredzēšana Kristū ir Dieva brīvās gribas lēmums, Viņa darbs. Raksti saka: Visas lietas Dievs dara Sevis paša dēļ. Dievam, kura dēļ pastāv visas lietas un caur kuru viss radies, labpatika lemt, ka kritušajiem cilvēkiem jātop par Viņa bērniem caur Kristu. Pēc Savas gribas labā nodoma un par slavu Savai augstajai žēlastībai Viņš ir ņēmis mūs pie Sevis par bērniem caur Jēzu
Kristu.

Ko sacīsim par to? Ja Dievam labpatīk ko darīt, kas gan Viņu aizkavēs? Kas pretosies Viņa gribai? Tādēļ to sauc par žēlastības izredzēšanu. Vai tu domā, ka nespēj kļūt par Viņa bērnu savas necienības dēļ? Bet ko gan tu saproti? Tāds ir Dieva gribas labais nodoms.

Ko sacīsi pret Dieva gribas nodomu? Dievs rada tik daudz pasauļu, cik smiltis. Citreiz Viņš rada Sev bērnus virs zemes, un, kad ienaidnieka kārdināti tie atkrīt, Viņš tos atjauno ticībā Glābējam. Ar dārgu atpirkšanu Dievs atkal tos dara par Saviem bērniem, lai cik samaitāti un necienīgi tie būtu. Ko sacīsim par to? Tas viss ir Dieva brīvās gribas lēmums. Visas lietas Viņš dara Sevis paša dēļ. Dieva žēlastības izredzēšana sniedz mums patiesi lielu mierinājumu.

Ievērosim, ka Dieva žēlastība un mīlestība ir brīva un neatkarīga no mums. Vēstulē romiešiem, 9. nodaļā par izredzēšanu, minot par piemēru dvīņus Jēkabu un Ēzavu, Pāvils saka: “Vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu”, lai Dieva lēmums paliek negrozāms pēc izredzēšanas, nevis darbu dēļ, bet pēc aicinātāja žēlastības – mātei tiek sacīts: “vecākais būs jaunākā kalps”.

Tā arī te: pirms mēs bijām radīti, pirms pasaules pamati bija likti, pirms mēs bijām izdarījuši ko labu vai ļaunu, Dievs mūs izredzēja Kristū par Saviem bērniem un mūžīgās svētības mantiniekiem. Šī izredzēšana ir smags pērkona grāviens no debesīm pret visiem darbu nopelniem Dieva priekšā! Ar šo zibens spērienu mums ir jāmostas no savām nerimstīgajām iedomām, ka Dieva žēlastība ir atkarīga no mums, mūsu dievbijības un darbiem! Viņš mūs izredzēja Kristū, pirms pasaules pamati bija likti. Ar saviem nopelniem mēs nākam “nedaudz” par vēlu! Tā visa ir Viņa mūžīgā žēlastība!