Baznīcas pamati

Noklausies šo e-publikāciju

Ikviens, kas ir saskāries ar baznīcas remontdarbiem, zinās, cik svarīgi ir baznīcas pamati. Ja tie ir droši un turas stingri, tad var ķerties arī pie tālākiem atjaunošanas darbiem. Ja pamati ir bojāti, tad, pirms ēkas atjaunošanas darbu sākšanas, nepieciešams rūpīgs, bieži vien ilgs un sarežģīts, pamatu atjaunošanas darbs.

Šādā situācijā pastāv liels kārdinājums nelikties ne zinis par pamatiem, bet tūdaļ ķerties pie pašas ēkas, lai atjaunotu tās iekšieni un ārieni un iespējami ātri baudītu sava darba augļus. Brīdi iedomāsimies, ka tas tā arī notiek. Ēka tiek ātri atjaunota, izskatās skaista gan no iekšpuses, gan ārpuses, un visi ir apmierināti. Taču patiesībā situācija būs kļuvusi daudz sliktāka, nekā tā bija agrāk. Proti ­ ēkas ārējais izskats radīs mānīgu ilūziju, ka ar ēku viss ir kārtībā. Tās atjaunotāji par katru cenu centīsies noslēpt savu kļūdu, un pat tie, kas varbūt apzināsies situācijas nopietnību, šaubīsies, jo tagad pamatu remonta veikšana draudēs sabojāt jau padarīto darbu. Visticamākais, ka viss turpināsies bez pārmaiņām tik ilgi, kamēr ēka sagrūs. Atliek tikai cerēt, ka tajā brīdī tā būs tukša. Šo piemēru var attiecināt ne tikai uz baznīcas ēku, bet arī uz pašu baznīcu kā tādu. Beidzoties padomju laikam, baznīcai mūsu tautā pavērās un vēl joprojām ir plašas atjaunotnes iespējas. Šajā situācijā liels ir kārdinājums ķerties pie iepriekšējā piemērā aprakstītās baznīcas fasādes remonta, nepievēršot uzmanību pamatiem.

Lasot laikrakstu Svētdienas Rīts rodas pārliecība, ka tas jau notiek kādas Latvijas luterāņu daļas vidū, kura priecājas gan par praksē pastāvošo vienību ar Anglikāņu baznīcu, gan par ciešo sadraudzību ar Luterāņu baznīcu Misūri Sinode. Es, protams, esmu par baznīcas vienotību, taču tādu, kas ir balstīta uz stipra pamata vienotības patiesībā. Taču šoreiz gan liekas, ka pamats ir visai nedrošs. Proti, baznīcas vienību starp vairākām luterāņu baznīcām un anglikāņu baznīcu pasludināja 1996. gada rudenī, parakstot tā saukto Porvo deklarāciju. Šis notikums nav palicis nepamanīts arī Luterāņu baznīcas Misūri Sinode teologiem. Seint Luisas un Fortveinas teoloģijas semināru sistemātiskās teoloģijas katedras ir sniegušas kopīgu paziņojumu saskaņā ar Porvo dokumentu. Ar šo ziņojumu, kas publicēts Concordia Theological Quarterly 1997. gada 1. un 2. numurā es jūs vēlētos iepazīstināt mazliet vairāk.

Pēc neliela vispārīga ievada Misūri baznīcas teologi pievēršas ar Porvo dokumentu saistītajām teoloģiskajām problēmām un no tām sīkāk iztirzā trīs:

1. Anglikāņu un luterāņu ekumeniskās platformas.

Šeit tiek uzsvērtas, ka pati atšķirība starp anglikānismu un luterismu ir atrodama ne tik daudz īpašās pretrunās starp anglikāņu ticības pamatdokumetu 39 artikuliem un luterāņu Augsburgas ticības apliecību, cik luterāņu un anglikāņu atšķirīgajā attieksmē pret saviem ticības dokumentiem. Ja luterāņu baznīca savas ticības apliecības uzskata par vēl joprojām saistošu kristīgo mācību, tad anglikāņu baznīca savas apliecības uzskata galvenokārt tikai par vēsturiskiem dokumentiem, kas vairs nav doktrināli saistoši šodien. Tā vietā anglikāņi par baznīcas vienībai būtisku uzskata bīskapa amatu un uzsver liturģiju, bet luterāņi ir pārliecināti, ka šīs lietas neattiecas uz baznīcas vienību.

2. Kristus miesas un asiņu sakramentālā klātbūtne.

Lai gan šķiet, ka formāli Porvo dokuments apstiprina reālu Kristus miesas un asiņu klātbūtni Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā, tomēr patiesībā tiek pieļauta iespēja šo klātbūtni traktēt arī kalvinistu izpratnē. Anglikāņu baznīcā ir teologi, kas patiešām māca patiesu Kristus klātbūtni Altāra sakramentā, bet ir arī tādi, kas to noliedz. Iepriekš minētā anglikāņu attieksme pret saviem ticības pamatdokumentiem pieļauj vienlaikus abus skaidrojumus. Tātad, pieņemot Porvo deklarāciju, anglikāņi ir palikuši uzticīgi savai divdomīgajai tradīcijai, bet luterāņi, pieļaujot neskaidrību un divdomību šajā jautājumā, ir atkāpušies no savām ticības apliecībām. Līdz ar to luterāņu baznīcai tiek nolaupīts Altāra sakraments un “Augsburgas apliecības baznīca (lasi luterāņu baznīca) parstāj eksistēt. Tās vietu ir ieņēmusi kāda birokrātiska altāru alianse (lai kāds arī būtu tās nosaukums), kura vairs nevar pateikt kur vai vispār kaut kur, Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas un izdalītas un kur ne.”

3. “Apustuliskā sukcesija”.

Šajā jautājumā Porvo dokuments liekas ir nedaudz atkāpies no iepriekš striktās anglikāņu nostājas attiecībā uz “apustulisko sukcesiju” jeb pēctecību. Taču ar visu to šāda mācība nav pieņemama luterāņiem, jo viņu izpratnē bīskapa amats, ir tikai cilvēku ieviests amats, kas var baznīcā būt vai nebūt. Ja šis amats tiek uzspiests, tad luterāņi tam nevar piekrist. Luterāņu baznīcā mēs varam runāt tikai par mācības, nevis amata pēctecību. Porvo dokumentā daudz tiek runāts par bīskapa amatu kā zīmi, kas norāda uz apustulisko patiesību. Misūri baznīcas teologi jautā, ko gan tas varētu dot, gadījumā, ja baznīcai ir šāda zīme,ja apustulisko patiesību, apustulisko mācību tā ir jau zaudējusi? Uz ko tad šāda zīme norāda? Kādēļ uztraukties par zīmi, ja jāatjauno pati lietas būtība?

Un tas jau nedaudz sasaucas ar raksta sākumā minēto piemēru. Tas būtu kaut kas līdzīgs apzeltīta gaiļa uzstādīšanai baznīcas jumtā, neņemot vērā to, ka celtnes pamati sabrukuši. Taču tieši tas notiek, turpina amerikāņu teologi. Lai gan baznīcu pamati, kristīgā mācība ir sabrukuši un baznīcās valda apostāze un ķecerības, tomēr šis fakts nevienu neuztrauc. Turpretī tas, ka baznīcā trūkst ārējās vienotības, nez kāpēc rada tik milzīgu uztraukumu! “Kristieši nedrīkst paciest vienības trūkumu,” teikts Porvo dokumentā. “Ļoti labi,” atbild Misūri baznīcas teologi, “bet vai viņi var panest melus, kompromisus mācības jautājumos un izlikšanos?” Taču tās vēl nav šā kompromisu ceļa beigas. Vēl priekšā stāv nākamais solis kopējas deklerācijas pieņemšana par taisnošanas mācību starp Pasaules Luterāņu Federāciju un Romas katoļu baznīcu. Pēc šā dokumenta pieņemšanas būs iespējama vienība visur un ar visiem.

Taču šī vienība vairs nebūs balstīta vienotā Svēto Rakstu mācībā, bet vienotā bīskapa amatā. Vai bīskapa amats ir pietiekams pamats, lai uz tā stāvētu baznīca? Svētie Raksti nepārprotami atbild nē! Vienīgais baznīcas pamats ir Kristus, un citu pamatu neviens tai nevar likt. Liekas, ka to saviem luterāņu brāļiem pasaulē un, protams, arī Latvijā vēlējās atgādināt Luterāņu baznīcas Misūri Sinode teologi.