Atgriešanās nekad nav vienreizīga lieta

Kad cilvēks ir “atgriezies un kļuvis kā bērns” un pēc Jēzus apsolījuma var ieiet debesu valstībā. Viņš ir kļuvis tāds, kāds bija Kristībā: bezpalīdzīgs un nabadzīgs, bez visiem saviem nopelniem, pilnīgi atkarīgs no nepelnītās Dieva žēlastības.

Tad viņam ir pieejama tā pati žēlastība, kas Kristībā. Viņam ir tas pats Pestītājs. Viņš ir ticis atgriezts. Šāda atgriešanās nekad nav vienreizīga lieta. Arī Kristība nav vienreizīga.

Cilvēks tiek kristīts, lai dzīvotu un lietotu savu Kristību. Kristībā viss ir domāts nākotnei. Tā domāta, lai ik dienas no jauna to celtu priekšā un izdzīvotu. Kristībā ir apsolītas un dotas dievbērnības tiesības Jēzus Kristus dēļ. Šīs bērna tiesības ik rītu no jauna ir jātur acu priekšā, un ik vakaru tām jākļūst par miera atdusu. Ikdienas grēku piedošana un drošais patvērums pie Dieva nav nekas cits kā Kristības žēlastības ikdienas lietošana – tā kapitāla izmantošana, ko cilvēks saņēmis Kristības dāvanā.

Tāpat tas ir ar atgriešanos. Tā nekad nav pabeigta tā, ka pie tās vairs nebūtu jāatgriežas. Nav iespējams savus grēkus izsūdzēt vienreiz par visām reizēm. Katru jaunu dienu ir jauna nepieciešamība atgriezties. Man allaž būs nepieciešama grēksūdze, un Kristus kā Glābējs un Piedevējs būs man vajadzīgs gan tad, kad pirmo reizi no Viņa rokas saņemu grēku piedošanu, gan arī tad, kad esmu dzīvojis ar Viņu piecdesmit gadu.

Un tomēr kaut kas būtisks ir noticis, cilvēkam atgriežoties. Grēcinieks ir aizvests pie sava Glābēja. Neuzticīgs un atkritis cilvēks ir mudināts rūpēties par savu dvēseli, iepazīt savus grēkus un savu brīnišķīgo grēku Izpircēju. Šāda cilvēka dzīvē patiešām var runāt par daudz ko tādu, kas jau ir pagājis: par vienaldzības un garīga miega laikiem. Bet var runāt arī par jauno: par Kristu un ticību Viņam.