Jēzus un spitālīgais

Jēzum slimo dziedināšana bija kā traucēklis. Viņš sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat”. “Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes”. “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Tomēr Viņš iežēlojās par Savu tuvāko ciešanām, no kuriem tai laikā visnožēlojamākie bija spitālīgie, kuru kaite tika uzskatīta par dievišķu sodu, kuru atcelt varēja tikai Dievs.

Vecās Derības daļā, aplūkojot Jesajas 53. nodaļu, mēs runājām par to, kā uz Kunga cietēju kalpu norāda vārds nagûạ – “slimības satriekts”. Talmudā ir īpaša daļa Negạim, kas gandrīz visa tiek veltīta plašai spitālības ārstēšanai. Balstoties uz iepriekšminēto Jesajas rakstu vietu, Mesija aramiešu valodā ieguva vārdu Hivra jeb “Spitālīgais” – Viņš tiešām sēd ar “nabagiem un cietējiem”, lai rūpētos par viņiem un solidarizētos ar tiem. Atceroties seno jūdu mesiānisko gaidīšanu, nevajadzētu uzskatīt par savādu, ka Jēzus palīdzību spitālīgajiem uzskatīja par vienu no Saviem pienākumiem.

3. Mozus 13. un 14. nodaļā ir dotas precīzas vadlīnijas par spitālības diagnozi, spitālīgā apģērba un mājas dezinfekciju un izolēšanu karantīnā. Viņam bija jādzīvo ārpus nometnes vienam, ar nesukātiem matiem un jāsauc: “Nešķīsts! Nešķīsts!” Visiem praktiskiem mērķiem viņš bija dzīvs mironis.

Rabīnu likumos bija ļoti daudzi papildus priekšraksti, kuru mērķis bija aizkavēt infekcijas izplatību.

Spitālīgajam nebija ļauts pienākt pie citiem izstieptas rokas attālumā; viņam bija aizliegts pastaigāties zem viena koka ar veselajiem; ja vējš nāca spitālīgajam no mugurpuses, nepietika ar 30 metru attālumu; sinagogā reizēm bija divus metrus gara, metru plata un metru augsta mehitsâ kabīne, kurā spitālīgais varēja ieiet pirms lūgšanas laika ar nosacījumu, ka viņš gaidīja, līdz visi citi bija aizgājuši, un tikai tad aizgāja. Viņam bija aizliegts, piedraudot ar miesas sodu, ienākt pilsētas sienu iekšpusē. Daži rabīni pamudināja spitālīgos izdzīt ar akmeņiem, citi ieteica bēgt no tuvākās apkārtnes.

Bija noteiktas atšķirības starp diviem spitālības pamatveidiem un 16, 36 vai 72 paveidiem. Babilonijā saslimstība ar spitālību bija mazāka nekā Palestīnā, kam, kā daži uzskatīja, bija tāds iemesls, ka tur vairāk ēda dārzeņus. Rabīni šo slimību pirmkārt saprata kā lepnuma un neslavas sekas, norādot uz pārskatu 4. Mozus 12. nodaļā, kur Mirjama sāka runāt pret savu brāli Mozu, “jo viņš kādu etiopieti (nēģerieti) bija apņēmis par sievu”, un saslima. Vecajā Derībā šai ziņā nav rasu atšķirības.

Talmuds saka, ka “nav nāves bez grēka un nav sāpju bez krišanas”. “Nevienu slimību nevar izdziedināt bez grēku piedošanas”. Tomēr “dziedināt spitālību ir grūtāk nekā uzcelt mirušos”. Katrs, kurš dienvidu zemēs ir redzējis spitālīgo, kas atklāti pastaigājas ar daļēji saēstiem locekļiem vai ar seju, kas nav vairāk kā bezveidīga masa, nebrīnīsies par to, cik šausmīgi cilvēki baidījās no šīs slimības.

Jēzus slava aizsniedzās līdz spitālīgo apmetnēm, no kurienes pie Viņa nāca slimie, reizēm pat to grupa. Viņa attieksme pret tiem bija tāda pati kā pret citiem slimajiem. Cilvēki vispār centās “aizskart” Jēzu. Arī vecāki nesa bērnus, lai Viņš tos “aizskartu” (Mk.10:15 un Lk.18:15). Lūka mums stāsta par desmit spitālīgo grupu, kas satika Jēzu un “apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums”!” (17:11-13). Tas atbilst tā laika paražai.

Lūkas 5:12-14 mums sniedz kāda spitālīgā tuvāku portretu. Šis vīrs bija “caurcaurīm spitālīgs”, kas droši vien nozīmēja to, ka viņam bija vislipīgākā slimības fāze. Redzot Jēzu, viņš krita ar seju pie zemes un lūdzās: “Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt”. Varbūt viņš kaunējās par savu izskatu, jo šī slimība parasti izkropļo deguna gļotu membrānu un visbeidzot iznīcina ap to visu miesu. Tā tomēr neietekmē cietēja garīgās spējas.

Un ko dara Jēzus? Viņš izstiepj roku, aizskar viņu un saka: “Es gribu, topi šķīstīts.” Un tūlīt spitālība viņu atstāj. Jēzus “dziedinošais pieskāriens” parādās darbībā!

Bet nu seko zīmīga detaļa. Jēzus aizliedz vīram runāt ar kādu par šo dziedināšanu. Tā vietā Viņš tam saka iet un parādīties priesteriem un, kā ir licis Mozus, nest baložus upurim “tiem par liecību”. Templī līdzās izliektajiem vārtiem sieviešu pagalmā bija īpaša telpa, kur priesteri pārbaudīja tos, kas bija dziedināti no spitālības un dažādām ādas slimībām, lai viņus pasludinātu par sabiedrībai derīgiem. Kad izdziedinātais spitālīgais bija saņēmis oficiālu šķīstības apliecību un, saskaņā ar paražu, palaidis “dzīvo putnu …brīvībā lauka malā ārpus pilsētas” (3.Moz.14:53), viņš noteikti izjuta šo simbolisko darbību kā savas situācijas attēlojumu: “Tagad es esmu brīvs, BRĪVS!” Jēzus mīlēja Templi un vēlējās, lai labie un skaistie Tempļa kalpošanas aspekti palīdzētu cilvēkiem.