Kungs, ja Tu gribi

“Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt” – šie vārdi reiz atskanēja no kāda spitālīga cilvēka mutes. Viņš nāca pie Jēzus, kā pie visvarena palīga un nešaubījās: ja vien Jēzus gribēs, Viņš varēs dziedināt arī viņa citādi nedziedināmo slimību. Tā ir ticība, kas Jēzū no Nācaretes arvien redz Dieva Dēlu, kam piemīt Dieva spēks un vara. Ticība zina, ka nav nekā tāda, ko Jēzus nespētu darīt. Pretēji neticībai, kas arvien mokās un šaubās, ticība paļaujas un cer pilnīgi un galīgi.

Ticība nekad arī necenšas diktēt Dievam priekšā, kas Viņam būtu vai nebūtu jādara. Ticība nekad nav gudrāka par Dievu. Labi apzinādamās, ka viņas palīgs ir Dievs, kas ne tikai var, bet arī zina visu, ticība vienmēr nāk Viņa priekšā ar vārdiem – „Kungs, ja Tu gribi”. Tādējādi ticība arvien ir gatava saņemt gan dziedināšanu, gan arī nāvi. Būs labi tā, kā Tas Kungs gribēs.

Neticīgs cilvēks šādu attieksmi uztvertu kā briesmīgu, nepamatotu fatālismu, pakļaušanos liktenim, kur taču būtu jācīnās un jādara viss iespējamais, lai atbrīvotos no slimības. Šādos gadījumos neticība nesmādē ne burvjus, ne raganas, ne visu veidu pūšļošanu un visādu citādu māņticību. Savā izmisumā tā izmēģina visu.

Turpretī ticība arvien paļaujas uz Dievu un sagaida visu labu tikai no Viņa, zinot, ka viss ir žēlsirdīgā Dieva rokās – gan dzīvība, gan nāve.

Arī attieksme pret nāvi un citām dzīves likstām ticīgam cilvēkam ir pilnīgi citāda. Viņš tic, ka Dievs neuzliks viņam smagākas nastas par tām, kuras viņš spēj panest. Viņš ir pārliecināts, ka visas lietas, arī nabadzība, vajāšanas, bads un slimības, nāk par labu tiem, kas mīl Dievu. Ticīgu cilvēku nespēj biedēt arī nāve, jo Kristus tai ir izrāvis dzeloni. Nāves indei līdzīgais spēks ir tas, ka līdz ar nāvi cilvēks var tikt pazudināts mūžīgā nāvē ellē. Tieši šie elles draudi padara nāvi tik rūgtu un briesmīgu. Nāve ir rūgta un briesmīga arī cilvēkam, kas netic mūžīgai dzīvošanai, jo līdz ar nāvi viņš pazaudē gan savu esamību, gan jebkuru cerību, viņam tiek atņemts viss. Ticīgu cilvēku nebiedē nāve, jo viņš zina, ka pēc tās viņa nemirstīgā dvēsele nokļūs pie Dieva un ka reiz tiks augšāmcelta arī viņa miesa, lai dzīvotu Dieva tuvumā mūžīgi. Ticīgs cilvēks zina, ka tas ir pats galvenais viņa dzīvē un par to īpaši rūpējas un gādā Dievs. Tādēļ ticīga cilvēka vārdi – “Kungs, ja Tu gribi” – nav akls fanātisms, bet pamatota paļaušanās uz Dievu, apzinoties, ka Dievs arvien gribēs un darīs viņam tikai un vienīgi labu.