Svešas zīmes pašu svētnīcā

Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uztaisījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes… Savas zīmes vairs neredzam, nav vairs neviena pravieša, nav neviena pie mums, kas zinātu, cik ilgi vēl tas tā turpināsies… Tomēr Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara Savus glābēja darbus virs zemes. [Ps.74:4, 9, 12]

Šis psalms radies Dieva tautai grūtā un sarežģītā laikā.

Ienaidnieki bija ielauzušies Tā Kunga svētnīcā, un Dieva nams bija izpostīts un kritis negodā.

Tas Kungs bija skaidri noteicis kārtību, kā visām lietām Viņa svētajā namā jānorisinās. Tur bija novietots lielais svečturis un galds ar skatāmām-maizēm. Tur bija jānotiek upurēšanai.

Taču tagad ienaidnieks bija novietojis svētnīcā savas zīmes – kara karogus, elku tēlus un simbolus – visas šīs Dieva namā neiederīgās lietas. “Savas zīmes mēs vairs neredzam,” saka psalmists.

Nebija arī vairs neviena pravieša, kas varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies. Nebija pravieša, kas spēcīgi sludinātu Dieva vārdu, un garīga vadītāja, kas pulcinātu Dieva tautu.

Tautas dzīvē bija iestājies patiesi ļauns laiks.

Vai nav tā, ka arī mūsdienās Dieva tautai šāda situācija ir labi pazīstama? Arī mēs esam novērojuši līdzīgas norises, kad Dieva namā ienāk svešas zīmes un svešas vēsts sludināšana, tā ka Dieva tauta vairs nejūtas piederīga Tā Kunga namā. Jā, tā notiek arī mūsdienās.

Kad ir pazaudēts Dieva vārds un tā vietā stājas maldu mācības un nedzīva reliģija, Dieva tautai iestājas smagi laiki. Mēs lūkojamies sev apkārt un vaicājam: kāpēc vairs nav skaidru un spēcīgu praviešu vārdu, kas spētu pulcināt Dieva bērnus?

Tomēr par spīti visam mums ir dots mierinājums: “Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara Savus glābēja darbus virs zemes.” Viņš visu pasauli aicina uz glābšanu. Viņa vārds ir mūsu vidū. Mums ir doti Svētie Raksti, kā arī labas Dieva vārda mācītāju grāmatas un raksti.

Nē, Tas Kungs nepametīs Savu tautu.

Paliksim Viņam uzticīgi!