Vai tu Viņu pazīsti?

Nevienam cilvēkam nav varas pār vēju, ka viņš spētu vēju aizturēt; tāpat vēl mazāk kāds ir kungs pār savu miršanas dienu; arī no piedalīšanās karā neviens nav atlaižams; tāpat arī likuma pārkāpšana liks sevi sajust tam, kas to dara. [Sal.māc.8:8]

Runājot par cilvēku pasaulē, Mācītājam jāizdara šādi secinājumi. Kāds valda pār vēju. Viņš spēj to apturēt, un spēj tam atkal pavēlēt. Bet cilvēkam nav tādas varas. Pār savu miršanas dienu cilvēks ir noteicējs daudz mazākā mērā. Un ja pievēršamies laicīgai valsts kārtībai, tad obligātais dienests ir obligātais. Tajās valstīs, kur pastāv obligātais militārais dienests, nav viegli no tā izvairīties. Bet likumi ir katrā valstī (Rom. 13). Ja tu pārkāp likumu, tad saņemsi sodu. Bet ja tu tomēr izvairies no laicīgās tiesas, tad sirdsapziņā tev liks to sajust (8:6). Lūk, tādas pašsaprotams lietas ir novērojis Mācītājs. Bet kāds pār visu to valda.

Cilvēkam gan gribētos būt tādam kungam un valdniekam. Cilvēks tiecas ietekmēt dabas spēkus, attālināt savu nāves dienu, izvairīties no pienākumiem pret valsti un apiet vai pārkāpt likumus. Tiešām, te pat nav jārunā par neticību un bezdievību, kas nāk no cilvēku bērniem. Pietiek jau paraudzīties uz viņu centieniem. Visi centieni, kas ir kārību ierosināti, ir ļauni. Un pasaules acīs tie šķiet vareni cilvēces darbi. Mācītājs saka, ka tā ir niecība.

Par šādu cilvēku darbošanos var sacīt līdz ar apustuli Pāvilu, ka šis vecais miesas cilvēks kārību pievilts iet bojā (Ef.4).

Pārāk daudz gan šeit mēs runājām par cilvēku, bet padomāsim vēl kādu likumsakarību.

Ja cilvēku mudina uz aktīvu rīcību – lasi Svētos Rakstus, lūdz Dievu, kalpo tuvākajam, runā patiesību, piedod, dzīvo mīlestībā – cilvēks ir negribīgs un nespēcīgs.

Ja cilvēku mudina uz pasīvu rīcību – nedusmojies, nemelo, neņem svešu, nerunā tukšas runas, nemedī brunčus, nedzenies pēc laicīgas labklājības, nepadodieties neprātam – atkal cilvēks ir negribīgs un nespējīgs.

Ko tad lai dara ar šādu cilvēku, kurš labo, ko grib, nedara, bet ļauno, ko negrib, dara? (Rom.7)

Jā! Miesas cilvēki nevar patikt Dievam (Rom.8), un ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības (Jņ.3).

Tiešām, ja mēs arī zinām, ka Jēzus Kristus varēja apturēt vēju, un būt noteicējs pār savu nāves dienu, jo bija Dievs, mums tas maz ko palīdz. Ne tādēļ Jēzus nāca pasaulē. Kāds gan man labums no tā, ka pirms 2000 gadiem Dievs piedzima no jaunavas un dziedināja slimos, apsauca vēju, pabaroja tūkstošiem cilvēku, staigāja pa ūdens virsu, izgaiņāja tempļa tirgotājus un sludināja Evaņģēliju? Man no tā tiešām nebūtu nekāda labuma, ja viņš Dieva veidā būdams, būtu turējis par laupījumu līdzināties Dievam (Fil.2).

Ne jau Dieva “varenie” (cilvēcīgi spriežot) darbi man palīdz, bet “muļķīgie”. Jo Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu (1.Kor.1). Tieši viņa pazemošanās – piedzimšana, ciešanas un vietnieciskā nāve – ir pārlaicīgs dārgums. Un šos dārgumus es varu saņemt arī pēc 2000 gadiem, kad tieku kristīts Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā (Mt.28:19), kad saņemu visu grēku piedošanu, pēc Jēzus Kristus pavēles (Jņ.20:23), kad saņemu Svēto Vakarēdienu (1.Kor.11:26), un uzklausu Dieva Vārdu (Rom.10:17).