Ticīgie kļūst līdzīgi Dievam

Vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. [1.Jņ.3:2]

Jānis saka, ka, redzēdami Dievu, mēs kļūsim Viņam līdzīgi. Apustulis saka, ka svētīgā Dieva redzēšana mūs pārveidos tā, ka būsim Viņam līdzīgi un Viņa spožā godība atstarosies mūsos. Kad Mozus stāvēja uz Sinaja kalna Dieva vaiga priekšā, viņa seja spīdēja kā saule. Un tāpat arī mēs, uzlūkojot Dievu ticībā un Garā, jau šeit “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” [2.Kor.3:18].

Kad mēs beidzot redzēsim Dievu vaigu vaigā, Viņa tēls atspoguļosies mūsos daudz pilnīgāk nekā šeit. Kā tieši tas notiks, tas mums jāatstāj Dieva ziņā. Tomēr ir skaidrs, ka tad Viņš pilnībā atjaunos Savu tēlu cilvēkā – tēlu, kurā Viņš radīja cilvēku no sākuma un kas ar grēkākrišanu tika pazaudēts. Svētie Raksti skaidri saka: “Tāpat kā esam nesuši zemes [Ādama] cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm” [1.Kor.15:49].

Tad mūsu sirds vairs nebūs neizsīkstošs grēka un posta avots kā tagad. Nē, tad mūsos mājos Kristus svētums un mīlestība. Mūsu prāts vairs nebūs ietīts mūsu kritušās dabas tumsā, jo to piepildīs Dieva paša gaismas spožums. Tad mūsu sirdsapziņa vairs nebūs nemierīga, baiļu, moku un pārmetumu pilna, jo tā būs pavisam mierīga un rāma Dieva mīlestībā un svētumā, kas mājos mūsos.

Tad mēs vairs negrēkosim pret mūsu Dievu un mums nekad nebūs jānopūšas: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” [Rom.7:19]. Tad mēs būsim nevainojami labi, dievbijīgi un svēti, kā šeit to esam vēlējušies, un būsim vēl labāki par to, ko tagad spējam vēlēties.

Mūsu miesu vairs nemocīs aplamas vēlmes, slimības un vājības, tā arvien būs šķīsta, brīnišķīga, vesela, stipra un brīva, jo tā būs līdzīga Kristus apskaidrotajai miesai. Tas Kungs skaidri un gaiši saka: “Taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā” [Mt.13:43]. Mēs būsim Viņam līdzīgi, un paša Dieva pilnība atspoguļosies mūsu dvēselē un miesā, pār kurām mums būs pilnīga noteikšana.

Tad mums atkal būs Dieva tēlam piederīgās īpašības, kādas ir ikvienam labam garam un kādas Dievs bija radījis no sākuma. Nemiera, noguruma un sāpju vietā, kas ceļas no mūsu nesvētajām jūtām un vēlmēm, mūsu sirdis tad būs neizsmeļams svēta, šķīsta un neizsīkstoša iepriecinājuma avots. Šādas un vēl lielākas lietas izteic to, ka būsim līdzīgi svētajam Dievam.

Bet Svētie Raksti mums īpaši sola, ka būsim Viņam līdzīgi mīlestībā. Mīlestība ir tik svarīga Dieva īpašība, ka Jānis saka: “Dievs ir mīlestība” [1.Jņ.4:16]. Ja nu mēs kļūstam līdzīgi Dievam mīlestībā, tad ievērojama mūsu svētīguma daļa ir patiesas mīlestības gandarījums, proti, redzēt visus neskaitāmos ticīgos baudām to pašu godību, mūžīgu svētlaimi un drošību, kādu baudām mēs.

Ticīgie šo prieku zināmā mērā pazīst jau no savas tagadējās pieredzes, redzot tik daudzus izglābtos un Dieva žēlastības varu pār cilvēku dvēselēm. Iedomājies, kā tas būs, kad Dieva paradīzē mēs satiksim neskaitāmu cilvēku pulku – visus, kas cīnījušies pret grēku, bailēm un briesmām, un tur viņi būs glābti drošā Dieva mierā, un šī svētlaime ar mīlestību izplatīsies no vienas dvēseles pie citas.

Iedomājies, kā tas būs, kad visi Dieva bērni, kas izkaisīti visās debesu pusēs, tiks sapulcēti Tēva valstībā un tiem visiem būs līdzīga pieredze, apzinoties savus daudzos grēkus un lielo Dieva žēlastību, pacietību un uzticību. Tad savās apskaidrotajās dvēselēs mēs atcerēsimies visas Dieva palīdzības un pacietības liecības, ko šai dzīvē esam pieredzējuši, un pilnībā sapratīsim visa pieredzētā kopsakaru. Tas mūsu sirdi piepildīs ar neizteicamu laimi.

Svētie Raksti atklāj, ka tad mēs Dieva žēlastību vairs neslavēsim klusībā, bet sauksim skaļi: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un jēram!” [Atkl.7:10]. Tad, atceroties veikto ceļojumu un baudot Dieva pestīšanu, mēs izsauksimies:

“Kāds varens mantojums, kas maksājis Jēzus asinis! Kāds svētīgs izpirkums un svētīta mīlestība! Vai tas ir ticības piepildījums? Vai par šo godību runāja Svētie Raksti? Vai tās ir beigas maniem pārbaudījumiem, pazemojumiem, lūgšanām un cīņām? Manas ciešanas ir bijušas niecīgas, salīdzinot ar šādu ieguvumu! Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis [Atkl.21:4].”