Kad lielīties ar sevi nav grēks

“Ja es gribētu lielīties, es nebūtu neprātīgs, jo es runātu patiesību; bet es atturos, lai neviens par mani nedomā vairāk kā to, ko tas manī redz vai ko no manis dzird.” [2.Kor.12:6]

Šodienas Rakstu vieta skaidri parāda, ka var pienākt brīdis, kad lielīties ar sevi nav grēks. Pāvilam nebija tik svarīgi, vai viņa reputācija korintiešu acīs tiek sagrauta un vai viņu klāja negods un kauns. Viņš to varēja viegli panest, jo kā Dieva kalps viņš jau pie tā bija pieradis. Viņš, iespējams, domāja, ka pasaule jau ir iespļāvusi Dieva Dēlam sejā un ka viņš kā Jēzus kalps diez vai varēja cerēt uz labāku attieksmi. Patiešām, viņš savu kaunu uzskatīja par savu godu. Tomēr viņa sirdi apbēdināja tas, ka viņa dārgie korintieši tika kārdināti viņu noraidīt un pie reizes arī noraidīt viņa mācību un patieso ticību Jēzum Kristum. Pāvils saprata, ka, ja viņš viltus pazemībā tagad klusētu, saskaroties ar viltus apustuļu zaimošanu, daudzi Korintas kristieši sāktu apšaubīt gan viņu, gan Kristus Evaņģēliju. Viņš vienmēr bija pazemīgi runājis par sevi, bet tagad viņš bija tādā stāvoklī, ka viņam vajadzēja pieņemt citādu runas veidu. Rūpes nebija par viņa paša goda aizstāvēšanu, bet gan par daudzu nemirstīgo dvēseļu mūžīgo glābšanu un Dieva godu, kura vārdu viņš sludināja. Viņš bija spiests parādīt korintiešiem, ka viņš var lepoties ar lietām, kuru viltus apustuļiem nebija. Iebilstot pret viņu tukšo lielīšanos, viņš lepojās ar patiesību.

No tā mēs redzam, ka ir daži gadījumi, kad ir atļauts un kad Dievam ir patīkami, ja lepojies ar sevi. Šie gadījumi ir saistīti ar dievišķā vārda godu un tuvākā dvēseles glābšanu. Šādos apstākļos lepoties ar sevi ir ne tikai atļauts, bet arī pavēlēts kā svēts pienākums.

Daudzi kristieši sliecas uzskatīt, ka nav nozīmes tam, ko cilvēki par viņiem domā, ka nav svarīgi, vai viņi tiek uzskatīti par patiesiem ticīgajiem vai par liekuļiem, par vēdera kalpiem vai Kristus kalpiem, par vainīgiem vai nevainīgiem. Turklāt viņi uzskata, ka kristietis nedrīkst iedziļināties šajās lietās, jo tikai Dievs zina sirds stāvokli. Tāpēc viņi klusē par visiem savu ienaidnieku apmelojumiem un atsakās sevi attaisnot un aizstāvēt. Vismazāk viņiem ir padomā lielīties savu ienaidnieku klātbūtnē. Tā vietā viņi ļauj pretiniekiem turpināt savus apmelojumus, līdz apmelotāji piekūst to darīt, vai arī nodod visu Dieva ziņā.

Šāda uzvedība var izskatīties dievbijīga, taču īsts kristietis, tāpat kā Pāvils, nevar būt vienaldzīgs par citu spriedumiem. Kas attiecas uz savu personu, kristietis dara labi, ja viņš neuztraucas par to, vai pasaule viņu godā vai nicina. Kā raksta Pāvils: “Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” [Gal.1:10] Bet pavisam cita lieta, ja ļaunas baumas par kristieti apdraud dievišķā vārda godu un tuvākā dvēseles glābšanu. Ja, piemēram, patiess kristietis tiek apzīmēts kā liekulis vai slepens noziedznieks, neticīgie vēl jo vairāk nocietināsies pret ticību un ticībā vājie sāks šaubīties. Ja apvainotā persona neko nedara, lai atgūtu labo slavu savam vārdam, tā kļūst vainīga visos Dieva Vārda apmelojumos un ticībā vājie var sākt šaubīties. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kristiešiem ir nopietni jācenšas pēc labas reputācijas gan starp tiem, kas ir baznīcā, gan ārpus tās.

Ir gadījumi, kad kristietis nevar sevi aizstāvēt vai kad tikai Dievs ir viņa nevainības liecinieks. Citos gadījumos pasaule var viegli atpazīt izplatīto baumu nepatiesību. Tad var klusēt. Bet, ja kristieša spēkos ir atmaskot apmelotāju, tad viņam tas jādara un Dieva un sava tuvākā labā jāatgūst labā slava.