Tu neesi pazudis
Noklausies šo e-publikāciju“Izglāb mani no mana brāļa rokas.” [1.Moz.32:13]
Šāda lūgšana Dievam ir ļoti tīkama; tā sacīta vislielākā posta brīdī un tad, kad draud vislielākās briesmas, kad gandrīz viss jau zaudēts. Tās ir vārdos neizteicamas, ļoti spēcīgas nopūtas, ar kurām dievbijīgie stiprina paši sevi, pretodamies izmisumam.
Tāda ir dievbijīgo cīņa, kurā tiek modināta viņu ticība – ar apsolījuma pieminēšanu un uzticēšanos šim apsolījumam un saņemtajai Dieva pavēlei. Man ir jāsludina, bet velns traucē to darīt. Tomēr tā tam ir jāpaliek – sludināšanai jāatskan, kaut arī velns saplosītu visu pasauli.
Velns čukst: nu viss ir pagalam, ko gan daudz vēl brēksi? Tu esi neglābjami pazudis! Bet Gars stingri saka: nē, tu neesi pazudis; es zinu, ka Dieva nodoms ir citāds, un Viņš ir apsolījis pavisam ko citu.
Tāds ir Gara lielais spēks un vara, kas parādās nespēkā; tas ir Dievam tīkams upuris, kā sacīts Ps.51:19 – nonāvēšanas upuris: “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, neatraidīsi.”
Tad nu mācīsimies būt stipri un bezbailīgi, lai cik bieži un cik lielas nelaimes un briesmas mums uzbruktu, lai cik tuvu mūsu sirdis būtu izmisumam.
Dievs grib, lai šādā veidā mūsu ticība tiktu vingrināta un modināta, lai mēs tajā dienu no dienas pieaugtu un kļūtu stiprāki.
Ieskaties