Vai Dievs tiešām tā teica?

Lai ievestu cilvēku grēkā, Sātans vispirms rada nenoteiktības atmosfēru. Izmantojot neskaidrus jautājumus – vai tas ir tas koks vai cits koks, vai visi koki, kuru augļus Dievs aizliedzis ēst? Ko tad viņš īsti lika darīt, un kādēļ? Kādas īsti būs pārkāpuma sekas? Tie ir jautājumi, ar kuriem Sātans apmulsina Ievu.

Kā labā izkropļojums grēks vienmēr ir riebīgs un pretīgs, un pievilcīguma nokrāsu spēj iegūt tikai fantāziju pasaulē, kur valda šķietamība un reālais zaudē savu realitāti, kļūstot par izkropļotu iedomu tēlu.

Noziedznieks sevi mierina ar domu, ka viņš jau nedara neko sevišķu, ko nedarītu citi. Laulības pārkāpējs domā līdzīgi – kas tur, viena nakts, nav jau nekas īpašs. Melis pārliecina sevi, ka meli šajā gadījumā ir pats labākais un tie nesīs labumu, nevis ko sliktu. Lai šādas domas kļūtu pieņemamas, tiek radīta iedomu pasaule, kurā pretīgais grēks pēkšņi šķiet pievilcīgs. Pēc tā, kas ir slikts, cilvēks spēj ilgoties tikai tad, ja viņš iedomājas, ka rezultātā tas nesīs kaut ko labu. Šāda iespēja kļūst reāla vienīgi iedomu pasaulē, kur labais, kas ir vienkāršs un skaidrs tiek apmainīts pret pretējo, izpušķojot to ar divdomīgu daudzkrāsainības rotu. Tādēļ arī noziedznieks cenšas slēpties aiz krietna cilvēka tēla, bet Sātans tuvojas cilvēkam kā gaismas eņģelis [2.Kor.11:14].

Mārtiņš Luters Pirmās Mozus grāmatas skaidrojumā raksta:

“Šos velna slazdu valgus vajag zināt un atpazīt. Ja sātans mācītu, ka ir labi un pareizi nonāvēt, piekopt netiklību, nepaklausīt vecākiem, tad ikvienam uzreiz būtu redzams, ka šis skolotājs mudina darīt to, ko Dievs ir aizliedzis, tādēļ nebūtu grūti no viņa sargāties. Bet nu kad sātans piedāvā citus vārdus, diskutē par Dieva gribu un darbojas ar pašu Dieva vārdu, nav tik viegli no viņa sargāties.”

Tuvojoties Ievai paradīzes dārzā, velns iesēj šaubu sēklu attiecībā uz Dieva plānu: vai tad paradīzes dārzs netika radīts kā prieka dārzs, kur tev tika doti dažādi augļi, bet izrādās, ka tu tomēr tos nedrīksti baudīt? Vai tāds ir tavs Dievs, kurš apsola dāvanas, bet tad uzliek ierobežojumus un prasības? Ar šiem jautājumiem velns mudina Ievu uz domām, ka viņa ir muļķīgi pārpratusi Dieva aizliegumu.

“Velns it kā jautā: “Ja jau šis ir laba un ļauna atzīšanas koks, kā tad lai Dievs attaisnotu savu skopumu, – ka Viņš negrib, lai jūs būtu gudri?””

Līdzīgi jautājumi atskan atkal un atkal mūsu dzīvēs, kur mantkārība tiek attaisnota ar nepieciešamību strādāt, verdzība naudai ar rūpēm par bērniem, laulības pārkāpšana ar mīlestību utt. Jā, vai tas ir tavs Dievs, kurš tev atņēmis iespēju kā visiem normāliem cilvēkiem baudīt dzīvi, atvēlot tev tikai maisa drēbes un pelnus virs galvas?

Atbildot uz Sātana viltīgajiem jautājumiem, Ieva sākotnēji ir piesardzīga un vēlas turēties pie realitātes, norādot, ka Dievs aizliedzis ēst tikai no tā koka augļiem, kas dārza vidū, bet tad piebilst: „Nedz arī aizskart!” Tagad nevis vairs Dievs, bet Ieva ir tā, kas izdod likumus un šie likumi ir kas vairāk, stingrāki, nekā Dieva likumi, kas it kā tomēr apstiprina šaubas par Dieva labestību. Lai izkropļotu Dieva realitāti, tai arvien kaut kas jāpieliek klāt vai kaut kas no tās jāatņem [5.Moz.12:32]. Otra nianse ir saistīta ar domu, ka Dievs devis cilvēkam valdīšanu pār dabas pasauli. Ja cilvēkam ir vara pār visu dabu, tad kādēļ tam nav vara pār laba un ļauna atzīšanas koku?

“Tas ir, it kā čūska gribētu sacīt: jūs patiesi esat traki un neprātīgi, ja domājat, ka Dievs negrib, lai ēdat no šī koka augļiem. Viņš taču ir darījis jūs par kungiem, kam dota vara pār visiem kokiem paradīzē, jā, jūsu dēļ Viņš tos visus ir radījis! Kā gan lai Viņš, kas jums visu ir novēlējis, nevarētu novēlēt arī šī koka augļus, kuri izskatās tik saldi un jauki?”

Ir redzams, ka velna viltība balstās melos, spējā sagrozīt Dieva vārda jēgu. Tas arī ir iemesls visām maldu mācībām un galvenais ķeceru ierocis, ar kuru tie attālina ticīgos no Dieva vārda un ieved maldos. Tādēļ baznīca nekad nepulcējas tikai ap Bībeli, bet vienmēr ap pareizi saprastu Bībeli.