Ticības apliecība un apliecināšana
Noklausies šo e-publikācijuTicīgo pulks nav redzams; baznīca ir ticīgo pulks; tāpēc baznīca nav redzama…Izteiktajā ticības apliecībā baznīca kļūst redzama, apliecinājumā tā kļūst pazīstama [Propter confessionem coetus ecclesiae est visibilis…Ex confessione cognoscitur ecclesia], saskaņā ar apustuļa Pāvila teikto: “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana” [Rom.10:10]. Tā raksta doktors Mārtiņš Luters.
Lūdzot lūgšanu “Mūsu Tēvs”, mēs vispirms nesakām “lai nāk Tava Valstība”, bet gan “svētīts lai top Tavs vārds”. Tas ir vārds, kurš ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” [Rom.1:16], tā ir mācība, par kuru esot nomodā un pie kuras turoties jeb citiem vārdiem – uz kuru atsaucoties, kuru apliecinot, realizējot praktiski, ir rodama pestīšanas drošība [1.Tim.4:16].
Kristīgās ticības apliecības koncepciju tās visplašākajā un nozīmē veido Jaunās Derības reliģiskajā terminoloģijā lietotie vārdi omologein un exomologeistai – kā grēksūdze, kā ticības apliecināšana un kā Dieva slavēšana. To, cik tieši tās ir saistītas un cik lielā mērā atkarīgas viena no otras, pierāda ne tikai Jaunā Derība, bet arī kristīgā liturģija un lielie “ticības apliecinātāji”, tādi kā Augustīns un Luters. Tomēr šīs nozīmes ir teoloģiski jānodala.
No exomologeistai ta amartia (izsūdzēt grēkus) attīstījās liturģiskā grēksūdze un sakramentālā ticības apliecība, grieķu baznīcas exomologesis un latīņu baznīcas confessio. No vārda omologein, ticības omologia Jaunajā Derībā, radušies termini confiteri, confessor, confessio. Tie ieguva pavisam konkrētu nozīmi – “martīra kaps”, “konfesionāls raksts” un mūsdienu valodā arī “konfesija”, kuru pārstāv konkrēta ticības apliecība. Trešā nozīme – Dieva slavēšana – saglabājās liturģiskajā valodā.
Interesanta ir šo terminu ieviešanās no kristietības kultūrā, un to paliekošā ietekme. Šeit varētu minēt literatūru, kur grēksūdzes nosaukums un forma saglabājās kā īpašs vēstījuma veids. Vēl varētu runāt arī par ticības (šī vārda visplašākajā nozīmē) apliecināšanu, kad indivīds aizstāv un izmanto sev eksistenciāli nepieciešamās, intelektuāli izvirzītās dogmas, kas ir pamatā viņa pasaules uzskatam un tās izziņai. Taču par to šeit nerunāsim.
Ar plašāko kristīgās confessio koncepciju mēs sastopamies tad, kad cilvēks runā dzīvā Dieva atklāsmes spēkā, šādā runā apvienojot gan grēksūdzi, gan ticības apliecību, gan Dieva slavēšanu. No šīs plašākās definīcijas jānošķir confessio šī vārda šaurākajā nozīmē – kā baznīcas ticības apliecību. Šī ticības apliecība nav konkrēta cilvēka izrunātais, bet gan tas, ko saka Kristus baznīca. Ja tā jāizsaka konkrētam cilvēkam, tad viņš to dara kā baznīcas loceklis vai baznīcas vārdā.
Agrīnā Baznīca jau no paša sākuma ir bijusi ticoša, apliecinoša un sludinoša. Lasot Jauno Derību, mēs viscaur tajā varam atrast atsauces uz vienotām, “no ticības uz ticību” tālāk nododamām ticības apliecībām jeb doktrīnu apkopojumiem.
Tā Jūdas vēstules 3.pantā lasām par “ticību, kas reiz nodota svētajiem”, tālāk tiek runāts par “jūsu vissvētāko ticību”, šo vārdu lietojot mācības apkopojuma jeb corpus fidei nozīmē. Pastorālajās vēstulēs tādas frāzes kā “mācību paraugs” [2.Tim.1:13], “veselīga mācība” [2.Tim.4:3; Tit.1:9], “manta” [tēn paratēkēn] un “skaistā manta” [1.Tim.6:20; 2.Tim.1:14], “ticība” [1.Tim.1:19; Tit.1:13] un “labā mācība” [1.Tim.4:6] veido vienotu jēdzienu. Vēstulē Ebrejiem bieži tiek minēts “apliecinājums” [tēs homoloqias], pie kura tiek mudināts turēties par katru cenu [Ebr.3:1, 4:14, 10:23]. Citā fragmentā [Ebr.6:2], runājot par katehēzi, ir atsauce uz noteiktu zināšanu līmeni, tātad doktrīnas pārzināšanu.
Neatlaidīgajai prasībai turēties pie tradicionālas doktrīnas ilustrējošu piemēru var atrast 1.Jāņa vēstulē [1.Jņ.1:1], kur tiek lietota frāze “dzīvības Vārds” [tou logou tēs zōēs]. Parasti interpretācija ir bijusi tāda, ka tas attiecas uz Iemiesoto Logosu, tādejādi atsaucoties uz ceturtā evaņģēlija tēmu. Citai ekseģētu skolai analoģija ar “turēdami dzīvības vārdu” [Fil.2:16] un “visus šos dzīvības vārdus” [Ap.d.5:20] ir nozīmējusi, ka šeit tiek runāts par pestīšanas vēsti, ko pasludina baznīca.
Pārliecinot galatiešus, Pāvils tiem atgādina, ka viņu acu priekšā Jēzus Kristus ir ticis “tēlots krustā sists” [Gal.3:1]. viņš pamāca tesaloniķiešus “turēties pie tradīcijām” [2.Tes.2:15] [tas paradoseis; latviski tulkots – “mācībām”], kuras ir mācītas [ar to norādot, ka viņš šeit domā doktrīnu] un Rom.6:17 viņš runā par “mācības tipu” [typon didachēs], kuru tie pieņēmuši. 1.Kor.15:3 parādās doma par tālāk nodotu un attiecīgi saņemtu tradīciju [atslēgas vārdi – parelabon un paredōka], vienā gadījumā attiecībā uz Svēto Vakarēdienu, otrā – uz Augšāmcelšanās stāstu.
Šīs ir pazīstamākās, bet nebūt ne vienīgās vietas, kur Pāvils lieto šādu valodu. Kas, piemēram, ir “evaņģēlijs” [to eyanggelion], kuru viņš sludina starp tautām [Gal.2:2], un kuru viņš piemin arī citos gadījumos [Rom.2:16, 16:25; 1.Kor.15:1], ja ne pestījošā vēsts jeb mācība par pestīšanu. Vēl viens, daudz vispārīgāks termins ir “ticība” [hē pistis] un tam atbilstošais darbības vārds. Tā Kol.2:7 viņš pamāca savus lasītājus “palikt tajā ticībā, kuru jums mācīja”, Gal.1:23 viņš ziņo baznīcām, ka “vīrs, kurš reiz mūs vajāja, tagad sludina ticību, kuru reiz postīja”, un Ef.4:5 viņš pamato savu argumentu par miesas vienību, norādot, ka ir “viens Kungs, viena ticība, viena kristība.”
Aprakstot baznīcu vēstulē efeziešiem, Pāvils atzīmē gan tās vispārējo, gan fizisko raksturu, abus cieši sasaistot 4.nodaļas sākumā. Baznīca ir universāla apmēra pilnība, kuras galva ir Kristus, un tā ir: “Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda” [Ef.1:23], dzīvā Dieva “patiesības balsts un pamats”, kas cieši saistās ar himnu, kuras vārdi ir: “…sludināts tautām, ticēts pasaulē” [1.Tim.3:15-16].
Tas, ko vēstule efeziešiem saka par baznīcas vienotību, tā ir ticības apliecība, kas nav abstrahēta no savas laicīgās eksistences. Kristieši tiek uzrunāti kā mājinieki tādā namā, kas ir uzcelts uz “apustuļu un praviešu pamata” [Ef.2:20], un apustuļi līdz ar lasītājiem, klausītājiem ir viscaur laicīgas personas. Tas nozīmē, ka baznīca, kas tiek aprakstīta, ir uztverama ne tikai kā ticības artikuls, bet arī tiek reāli piedzīvota. Tās fizisko eksistenci iezīmē ticības apliecība, kas ir ne tikai kristiešu atbilde pateicībā, bet arī fiziskais [redzamais] vienojošais faktors.
Apustuļi uzskatīja “vārda kalpošanu”, t.i., tās vēsts, kuru viņi saņēmuši, pasludināšanu, par savu galveno uzdevumu. 1.Pētera vēstulē [1:25] adresātiem tiek teikts par “vārdu, kas jums tika sludināts” un, iespējams, kas veidoja kristības apmācības pamatu. Apustulis Jānis ļoti bargi vēršoties pret maldu mācītājiem, norāda uz noteiktu mācības kopumu, ārpus kura kristietis pārstāj būt par kristieti [2.Jņ.9-11]. Pāvils min “mācību” [Rom.16:17], tās apliecināšanu vai noraidījumu, kā skaidru un pārbaudāmu liecību kristīgajai piederībai.
Šādu piemēru, kas apliecina, ka fiksētas ticības apliecības formas ir pastāvējušas jau apustuliskajā laikā, ir vēl daudz. Paši Raksti mums apliecina īpaša kristīgās mācības korpusa [corpus fidei] pastāvēšanu. Nekas nav mākslīgāks par “tīrās Gara uzturētās pirmbaznīcas” pretnostatījumu vēlākajai, ar tās ticības apliecību un konfesionālo rakstu apkopojumu pamatā. Tā arvien ir tā pati nemainīgā, “uz praviešu un apustuļu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus” [Ef.2:20] balstītā ticība, kas arvien no jauna tiek apliecināta, atbildot ticībā uz Jēzus Kristus jautājumu: “Ko jūs sakāt mani esam?” [Mk.8:29].
Pēc Pētera izteiktās pirmās ticības apliecības: “Tu esi Kristus”, sekoja Jēzus atbilde, vienīgā uzslava, veltīta konkrētam cilvēkam: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs” [Mt.16:17]. Šie vārdi ir ļoti svarīgi, jo ļauj secināt, ka Pētera sniegtās apliecības pamatā ir precīzas zināšanas.
Šīs zināšanas nebija pamatotas Pētera pieredzē, nedz arī izrietēja no kādas “sajūtu līmeņa” emocionālas reliģiozitātes. Tās būtu jādēvē par ticības un atklāsmes zināšanām. Dzīvais Dievs darbojas savā atklāsmē un ticība Viņam atbild, jo Dievs ir tas, kurš izraisa ticību. Sirds ticība un mutes liecība ir nesaraujami saistītas, un ticība izsaka sevi caur ticības apliecību, skaidru, realitāti apliecinošu spriedumu, kurš apliecina atklāsmes dotos faktus. Tā ir objektīvā patiesība, nevis emocijas. Tādejādi ticības apliecību var raksturot kā atbildi uz atklāsmi.
Lai arī tajos baznīcas vēstures laikos, kad tikušas noformulētas visas ievērojamās ticības apliecības, tās ir tikušas izteiktas noteikti, konkrēti un nepārprotami, mūsdienu kristietība ir mēģinājusi radīt ticības apliecības, kas ir tik vispārējas un nenoteiktas, cik vien iespējams. Tas izriet no maldīga uzskata, ka ticības apliecība sākas ar konkrētu cilvēku, pēc tam kļūstot par baznīcas ticības apliecību. Draudze tiek izprasta kā individuālu kristiešu summa, un ticības apliecība kā sociāls kontrakts, kas panākts vienošanās ceļā, uzsverot kopīgo un neņemot vērā vai klusējot par atšķirīgo. Bet, ja ticības apliecība nav individuālo apliecību kopsavilkums, kā lai to izprot? Tiešām, uz Jēzus jautājumu atbildot, ticību apliecināja individuāls māceklis, taču Pētera atbilde bija tik nozīmīga, ka to nekavējoties pieņēma citi mācekļi. Jāņa evaņģēlijā šī atbilde pamatoti dota daudzskaitļa pirmajā personā: “Mēs esam ticējuši un esam pārliecināti, ka Tu esi Kristus”. Senbaznīcas Kristību apliecības un Apustuļu ticības apliecība saprotamu iemeslu dēļ ir formulētas vienskaitļa pirmajā personā, jo tās izrunā individuāls kristietis, tomēr izrunājot šo Credo, viņš nostāda sevi baznīcas ietvaros. Pilnīga vienprātība, vienošanās kopējā ticības mantojumā ir vērojama Augsburgas ticības apliecībā, kuras sarakstītājs, teoloģijas pasniedzējs, iesākot to, ir varējis rakstīt: “Baznīcas lielā vienprātībā pie mums māca…”, kā arī Konkordijas formulā, kur ticības vienība vienā Garā ir skaidri izteikta vārdos: “Mēs ticam, mācām un apliecinām…” Ticības apliecības vienotība nebalstās mūsu ticībā, mūsu pieredzē vai individuālu cilvēku līdzīgumā, bet gan Svētajā Garā, kurš izraisa ticību un tās apliecināšanu [1.Kor.12:3].
Ticības apliecība ir vērsta ne tikai uz Dievu, bet arī uz pasauli. Tajā brīdī, kad baznīca sniedz atbildi uz atklāsmi, tā izslēdz sevi no visa, kas atrodas ārpus baznīcas. Lielākais ticības apliecības uzdevums ir nodalīt patiesību no maldiem, baznīcu no tā, kas nav baznīca. Un gluži tāpat kā baznīca ar ticības apliecību tiek nodalīta no svešām reliģijām, tāpat tā nodala – tas ir tās uzdevums – patiesību no maldiem, tīru mācību no herēzes, ortodoksiju no heterodoksijas un baznīcu no sektas pašā kristietībā. Šī cīņa par Evaņģēlija patiesību ir vērojama visā baznīcas vēsturē un ir tiešs apliecinājums Svētā Gara darbības realitātei.
Ticības apliecībai piemīt gan formālais, gan praktiskais aspekts. Kā formālais aspekts būtu minama tās iekļaušana fizisko baznīcu pamatojošos dokumentos. Taču ticība, kā arī ticības apliecība realizējas dievkalpošanā kā pavisam praktiska konsekvence. Tajā tiek saistītas nozīmes un rīcības idejas, un proti, kā raksta K.F.V.Valters, skaidra, šķīsta doktrīna jeb mācība ir cieši saistīta ar tās skaidru, pareizu izpratni, jo baznīcas, kurā šie faktori nav nesaraujami saistīti, līdzinās “nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību” [Mt.23:27].
Ticības apliecība – tā ir konfesionāla pārliecība jeb noteiktība, – īpašība, kas mūsdienās tiek uzlūkota kā sava veida anahronisms. Taču tāpat kā mācība ir noteikta, arī tam, kurš apliecina mācību, ir jābūt noteiktam jeb pārliecinātam kā, piemēram, Luters, kurš varēja visos savos rakstos apliecināt: “Es neuzklausu neko, kas ir pretrunā ar manu mācību; jo Kristus Garā es esmu pārliecināts, ka mana mācība par kristīgo taisnību ir patiesa un noteikta.”
Luters arvien atgādināja, ka “garīgās lietās”, kamēr vien elpojam, mums ir jānosoda, jāatklāj maldu mācītāji un Dieva vārda sagrozītāji un jāvairās no tiem. Ticības apliecība, ja tajā tiek noklusēts improbant [atzīstam par nederīgu] un damnant [noraidām], pārstāj būt patiesa ticības apliecība. Pozitīvais un negatīvais aspekts ticības apliecībā ir nesaraujami saistīti: “Tādēļ atspēko viņus it asi, lai tie ticībā kļūst veseli” [Tit.1:13]. Šādu robežu nosaukšana par “nemīlošu” un “nekristīgu” savā būtībā ir antibibliska, jo mēģina pārvērst kristīgo mācību par liberālu ideoloģiju. Tāpēc ikvienam, kurš apliecina Kristu un Viņa mācību, piemīt ietiepība, dievbijīga kristieša ietiepība. Doktrināros jautājumos nedrīkst atsacīties ne no vismazākā sīkuma. Ja ir apdraudēta Evaņģēlija mācība, tad dusmas, dedzība, uzstājība, ietiepība un nesamierinātība ir tikumi. Pat lepnums un stūrgalvība ir tikumi, jo uzklausīta tiek vienīgi Dieva balss. Tādējādi droši un bez kompromisiem tiek apliecināta ticība. Jo, ja tā netiek apliecināta, tā tiek noliegta.
svētīts lai top Tavs vārds”. Tas ir vārds, kurš ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” [Rom.1:16], tā ir mācība, par kuru esot nomodā un pie kuras turoties jeb citiem vārdiem – uz kuru atsaucoties, kuru apliecinot, realizējot praktiski, ir rodama pestīšanas drošība [1.Tim.4:16].
—-
Slikti ir iesākt kādu traktātu ar atklāti un apzināti sagrozītu Dieva Vārda interpretāciju. Es neticu, ka tu nezini, ka Tēvreizes “Svētīts lai top tavs vārds” vārds “vārds” ir grieķu “onoma”, kas noteikti nav tas vārds ko tu saki tas esam. “Onoma” ir īpašvārds – anglisi “name” nevis “word” attiecinot to uz mācību vai “messadzhu”.
Ceru ka tā bij neapzināta kļūda un/vai neuzmanība un Indrex to labos.
Πατερ ημών ο εν τοις ουρανοίς· αγιασθήτω το όνομά σου· [Mt.6:9]
πιστός ο λόγος και πάσης αποδοχής άξιος· [1.Tim.4:9]
έπεχε σεαυτώ και τη διδασκαλία, επίμενε αυτοίς· τούτο γαρ ποιών και σεαυτόν σώσεις και τους ακούοντάς σου [1.Tim.4:16]
Mulder, kā sacīja ddauka, “noslauki putekļus no” Mazā katehisma.
ddauka šajā ziņā ir augsti godājams
gviclo, mazajā katehismā nav tas ko Indrex stumj!
Mulder, kas tev liek tā domāt?
gviclo, tas ka es zinu, kas ir mazajā katehismā rakstīs un ko nozīmē vārds “onoma” :)
Ielieku fragmentu no mazaa katehisma angliski, lai redzeetu kur ir “name” un kur ir “Word” lietots. Un name un word nav viens un tas pats, kā Indrex stumj!
Hallowed be Thy name.
What does this mean?–Answer.
God’s name is indeed holy in itself; but we pray in this petition that it may become holy among us also.
How is this done?–Answer.
When the Word of God is taught in its truth and purity, and we as the children of God also lead holy lives in accordance with it. To this end help us, dear Father in heaven. But he that teaches and lives otherwise than God’s Word teaches profanes the name of God among us. From this preserve us, Heavenly Father.
saki Mulder, kā tu vari zināt, “ko Indrex stumj”?
ieserfojot dažādās diskusiju telpās, esmu ievērojis tādus hiperaktīvus “stūmejus un muldētājus”, kuri mēdz pārmest citiem “2.kursa sindromu” pašiem nemaz nebeidzot pat ½ kursu
kā sacīts sakāmvārdā: muļķis saka visu ko zina, bet gudrais pasaka pāris vārdus un tā ir viela pārdomām.
lasi, domā par TO un TIKAI tad raksti!
Roberto, atbildu. Es izlasīju viņa tekstu. Ja viņš ar teikumu “Lūdzot lūgšanu “Mūsu Tēvs”, mēs vispirms nesakām “lai nāk Tava Valstība”, bet gan “svētīts lai top Tavs vārds”. Tas ir vārds, kurš ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” domā kaut ko citu nekā tur stāv rakstīts, tad man tas ir noslēpums. Bet viss mans posts bij iebildums pret šo apgalvojumu, ka “vārds” ko mēs lūdzam Tēvreizē būtu tas pats “vārds” kas ir Rom 1:16.
Tā vietā lai neizlocītos būtu pielabojis tekstu labāk, citādi cilvēki tak lasa… un ja ar to var demagoģizēt pastulbiem lajiem, tad kāds kas pašķirstīs kas tad ir rakstīts patiešām redzēs ka te tiek stumtas blēņas un Dieva Vārds tiek sagrozīts, lai tikai piegrieztu to savām iedomām.
Mulder, kas rakstīts – tas rakstīts
par kuru vārdu tu runā??
ου γαρ επαισχύνομαι το ευαγγέλιον του Χριστού· δύναμις γαρ Θεού εστίν εις σωτηρίαν παντί τω πιστεύοντι, Ιουδαίω τε πρώτον και Έλληνι. [Rom.1:16]
Tēvriezē Kristus māca lūgt par JHWH, kas taču nav ne logos ne didaskalija!
jūsmotāju pirmā pazīme – neparko neatzīt savas kļūdas…
draugs ddauka srarpcitu vēl arī ir: ρημα
“Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls apželo mūs grēciniekus” Kristīgā meditācija.
—————————————————————————
Lūdziet arī: “Mūsu Tēvs Debesīs….(to šādi papildinot)….un mūsu dienišķo maizi…un Garīgo Maizi…un Mīlestību…un paātrinātu Garīgo Attīstību dodi mums šodien……”
Neizdarīsim draugi pārsteidzīgus secinājumus.
Mulder, vai tev aplams šķiet katehisma skaidrojums? Ja nē, tad paskaidro, ar ko tas atšķiras no Indreka rakstītā?
gviclo, nu izlasi tachu ko Indrex raksta. Es pret katehismu nekaadiigi neiebilstu un pilniigi tam piekriitu. Tachu Indrex raksta
—
“svētīts lai top Tavs vārds”. Tas ir vārds, kurš…
—
Indrex norāda ka tas “vārds” kurš lai top svētīts, ir tas vārds kurš ir ieksh Rom 1:16, bet tā nav. Un katehisms to arī neapstiprina. Katehisms vienkārši runā kā Dieva personvārds (viņa autoritāte) tiek svētīta… Bet Indrex veic ambiquity sofistiku, kur latviešu valodā vārds “Vārds” ir divas dažādas nozīmes – “message” un “personvārds”. Tie nav viens un tas pts. Un personvārds nav tas pats kas evanģēlijs. Tā tiek sagrozīta mācība. Es neiebilstu pret Dieva Vārda svētīšanu, bet gan pret to ko Indrex raksta!
Mulder, vai tu nepieļauj domu, ka esi kaut ko stipri pārpratis, jo šis e-raksts ir TIKAI 1.daļa?
Mulder, varbūt Indrekam ir pamats uzskatīt, ka Dieva personvārdu nevajag nodalīt no Dieva vārda. Jo tu tak pats citēji katehismu, ka Dieva personvārda svētīšana notiek tad, kad Dieva vārds tiek skaidri sludināts un tiek dzīvots saskaņā ar to.
draugi teologi, vai esat ko dzirdējuši par texta burtisko skaidrojumu?!
tā ka neaizraujieties ar to atvasināšanu, tjipa personvārds tas pats vārds vien ir…
draugs ddauka, vai Tu lūdzu būtu tik laipns atgādinātu man donātistu raksturīgās pazīmes!
Nomen Dei est Deus ipse. [skatīt Jņ.12:28]
Šodienas epistulā Jēkabs brīdina pārlieku “neaizvārdoties” (mē ..paralogizomenoi), pašiem sevi maldinot.
Līdzīgi kā savulaik, šķiet, Tertuliāls hairētiķiem atsacīja, ka tiem nav daļas grābāties gar Rakstiem, tā arī es šīs lapas ortodoksajiem dalībniekiem varu ieteikt nesaspringt, ar novirzījušamies prātiem fineses slīpējot. Kāda tiem daļa gar Katehisma niansēm (kuras Indrex gana skaidri saprot), ja būtisko tie laiž gar ausīm? Kamēr Mulders u.c. ir sadraudzībā ar dievliedžiem, kuriem da jebkāds vārds, dievbījība un vienkārši loģika ir pie pakaļas, tikmēr viņus džentlmeņu sabiedrībā vispār pie vārda nevajadzētu laist, kur nu vēl ar tiem kaut ko apspriest.
draugs DM, ar ko tad jūs 5 kodīsities un ēdīsities, ja mūsu te nebūtu, ko?
tāpēc es turu to par svētu lietu, ka e-minences visžēlīgi ļauj mums šeit jūs kacināt un tracināt. tā tik turēt!
“..es turu to par svētu lietu ..jūs kacināt un tracināt.”
———-
– “Jums, kungi, jūsu būtība
Ir allaž vārdā lasāma,
Lai cik jums arī vārdu daudz,
Vai jūs par meli, mošķi, mušu dievu sauc,
Nu labi, kas tu esi?”
– “Daļa no tās varas,
Kas vienmēr ļaunu grib un vienmēr labu dara.”
:)
pārlasot gribot negribot sanāk, ka 1:0 Muldera labā. Nu sit nost, tie abi vārdi atšķiras, Dieva personvārds jeb Tas Kungs, jeb Trīsvienīgais Dievs un Svētie Raksti jeb Dieva Vārds.
Ja šīs lapas patroni turpinās apliecināt abu šo vārdu vienlīdzību, viņi un viņu lapa sāks neglābjami palikt par tvnet… :D
Draugs, andziks, ko tu domā par skaidrojumu Mazajā katehismā?
Kā dziesmā dzied, “Kāsiet, brāļi, ko kāšat(i),/ Kamielīšus nekāsiet”. Tā nu, lūk, LELB puiši grib ņemties ar odu kāšanas logomahiju, kurā pēc būtības viss ir skaidrs, bet katastrofālas nenormālības, nu, hoķ ubei, bet neredz.
Tur jau tā lieta, Didzi, ka pat pēc būtības nav skaidrs…Kā tika secināts e-ntuziastu vidū, kopējas lūgšanas neiespējamība šajā gadījumā sakņojas jau katehisma līmeņa neizpratnē. Traģikomiskākais visā šajā bezcerīgajā ūdens virsmas sakulšanā putās ir tas, ka K.F.V.Valters, kurš ir šī piemēra autors, to izmanto, lai skaidrotu, ka skaidras doktrīnas un pareizas tās izpratnes praktiskais pielietojums iet roku rokā un kur tā nav, ir vienīgi nobaltēti kapi, kas no āra šķiet gana jauki, bet iekšā ir pilni miroņu un nešķīstības [First sermon at the opening of the Synod, Concordia Publishing House, 1897]. Valters, kā vienmēr, ir ļoti tiešs. Situācija to tikai apstiprina.
Lai nerastos lieki pārpratumi un divdomības, tad izteikšu, diskusiju izraisījušo, rindkopu sekojoši:
“Lūdzot lūgšanu “Mūsu Tēvs”, mēs vispirms nesakām “lai nāk Tava Valstība”, bet gan “svētīts lai top Tavs Vārds”. Dieva [person]Vārds gan pats no sevis ir svēts, bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai tas arī mums būtu svēts.
Bet kā tas notiek?
Kad Dieva vārdu [Svētos Rakstus] patiesi un skaidri māca un mēs kā Dieva bērni arī svēti pēc tiem dzīvojam. To palīdzi mums, mīļais Debesu Tēvs!
Jo Dieva vārds ir Vārds, kurš ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” [Rom.1:16], tā ir mācība, par kuru esot nomodā un pie kuras turoties jeb citiem vārdiem – uz kuru atsaucoties, kuru apliecinot, realizējot praktiski, ir rodama pestīšanas drošība [1.Tim.4:16].
Draugi diskutētāji, ceru uz konstruktīvām diskusijām arī turpmāk.
tur jau ir visa jūsu nelaime un posts, draugi teoloziģētāji, ka jums nu nekādi nevelk tālāk par dr.M.Lutera mazo kateh., bet LC ietver arī viņa LK, kurā skaidri uzrakstīts – svētīt Dieva nami nozīmē to pašu, ko slavēt teikt un godāt vārdos un darbos. palasieties oriģinālā, nevis augsburgeru tulkojumu!
un tajā kāšanā pareizie&skaidrie paliek nepārspējami uz mūžu mūžiem…
no savas puses sirsnīgi ieteiktu pārlasīt VD stāstu par mucēju Eliju, kurš pašam JHWH nekaunas melot, ka ir vispēdējais viņa pravietis!
ja draugi mucēji ļautu šim Dieva vārdam savu darīt, kazi arī viņiem Dievs dotu atgriezties no klejošanas pa e-tuksnesi gluži kā e-lijiem.
“apžēlot nedrīkst sodīt”
saliekam komatus, apmēram šitā te tas viss notiek un visi saka, ka komatus var likt visur, a var arī nelikt nemaz un šis teikums nozīmē abas nozīmes, kuras var saprast, attiecīgi saliekot komatus.
jebšu jūs runājiet samežģītas valodas, kuras parastam cilvēkam nesaprast. ja tā, tad der padomāt, vai Kristus arī uz cilvēkiem runāja atsaucoties uz kautkādiem ļoti un apjomīgiem un tikai vienā bibliotēkā pieejamiem materiāliem.
varu tikai apbrinot Tavu neatlaidību Indrex vēlmē nodalīt maldus no patiesības
mani savukārt saista Kristus vārdi “eita darāt un mācāt”,kas sevī ietver daudz daudz vairāk kā tikai šo sīkmanīgo ņemšanos ap, par un pret.
ja mēs savā ikdienas gaitā gribētum visu izdarīt kā grāmatās raxtīc – ievērot režīmu, diētu, vingrot un domāt tik labas domas, mēs savās dzīvēs tā arī neko neizdarītu, līdz beidzot nonāktu trako namā vai gluži kā Sauls bez mēra sāktu vajāt Kristus draudzi.
draugs ddauka, iesaku Tev pārtraukt budismam raksturīgo mantras skaitīšanu: “Preambulā rakstīts, preambulā rakstīts, preambulā… utjp.,” notraust putekļus no grāmatu plaukta, atšķirt mīļo Liber Concordiae un pārlasīt to:
Skaidras mācības uzturēšanai un pilnīgai, pastāvīgai, Dievam tīkamai baznīcas vienotībai nepieciešams ne vien, lai pareizi tiktu lietota skaidra, svētīga mācība, bet arī – lai tiktu nosodīti pretimrunātāji, kuri māca citādi [1.Tim.3; Tit.1].
Tā arī uzticamu ganu pienākums, kā Luters māca, ir darīt abas šīs lietas: ganīt jeb ēdināt avis un atvairīt vilkus, lai avis spētu no svešām balsīm izbēgt [Jņ.10] un atšķirt cildeno no nekrietnā [Jer.15].
Tādēļ esam skaidri un noteikti apliecinājuši viens otram, ka visādā ziņā nepieciešams atšķirt nevajadzīgas un veltīgas ķildas, kuras vairāk posta nekā ceļ [lai baznīcā netiktu radīts sajukums], no nepieciešamās cīņas, proti, no cīņas, kura attiecas uz ticības artikuliem vai svarīgākajām mācības daļām, kad, lai aizstāvētu patiesību, nosodāma pretējā, maldu mācība.
Nu baigais teksts. Ja teikšu – sviests – tad visdrīzāk tā būs tikai mana attieksme pret man neaktuālu un pagaidām neinteresantu tēmu. Tamdēļ teikšu – šito es nesaprotu!
un vēl tāds sīkums – dr.M.Luters pirms iesāka pāvestības kritiku, bija tapis par teoliģijas doktoru un kādus gadus vingrinājies pazemībā.
tā ka jums, draugi gailēni, ieteiktu savu konstruktīvo vai nē kritiku kādus gadus patūrēt pie sevis, iemācīties papriekš sevi savākt, kazi Dievs iedos ar kādu avi paganīt…tad varbūt kāds gribēs dzirdēt jūsu pamācības, bet pagaidām tas viss izskatās diezgan nenopietni ;)
lūk cik labi, draugs ddauka, ņem un “kādus gadus vingrinājies pazemībā.” varbūt kādreiz kaut kas lāgs no Tevis sanāks ar…
tur jau ir tas joks papa, ka es neraujos kritiķos kā jūs, tā ka varu mierīgi netrenēties pazemībā. pie tam, man nav nakādu ambīciju taisīt karjeru lelb un ja mani reiz izstrīpos no ev. saraxta, es varēšu līdz ar Ijabu teikt – Dievs ir devis, Dievs ir ņēmis, lai slavēts Viņš ir.
esi svētīts ddauka!
Mulder
Tas arī tev nav rakstīts. Starp citu, autori ir Luters, Proiss un Zasse.
ddauka, tu kādu gribētu mācīt, piemēram Dievu?