Sprediķis Vasarassvētku dienā

Noklausies šo e-publikāciju

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” [Ap.d.2:1-13]

Ziemassvētkus pasaule ir komercializējusi un padarījusi par saviem – cilvēcisko izpriecu svētkiem. Daļēji tas pats ir noticis arī ar Lieldienām, bet Vasarsvētki ir it kā piemirsti un lielākajai daļai cilvēku sveši svētki, kas vairumam cilvēku paiet pat nepamanīti. Laiku pa laikam par to nākas dzirdēt žēlošanos un tiek izteikti dažādi priekšlikumi, kā popularizēt un padarīt cilvēkiem pievilcīgākus arī šos baznīcas svētkus. Ko par to varam sacīt mēs?

Vispirms jāsaka, ka tas, ka pasaule šos svētkus nesaprot, mūs nebūt neizbrīna. Jau pirmo Vasarsvētku dienā, redzot dažādās neparastās parādības, cilvēkiem par to visu nebija nekas vairāk sakāms, kā vien izsmiekla pilnie vārdi – “Jēzus mācekļi ir salda vīna pilni”. Un tas nav nekas neparasts, ka cilvēki izsmej to, ko tie nesaprot. Tā tie rīkojas parasti. Savukārt mēs varam pateikties Dievam, ka joprojām varam mierīgi svinēt šos savus lielos baznīcas svētkus, kas patiesībā ir kristīgās baznīcas dibināšanas svētki, bez tās pasaulīgās kņadas un rosības, kas pavada Ziemassvētkus un Lieldienas.

Tiesa mūsdienās ap Vasarsvētkiem gan ir sacelta diezgan liela reliģiska kņada, kas radusies tā sauktās harizmātiskās kustības dēļ. Tie ir, fanātiska trakuma pārņemti ļaudis, kas cenšas imitēt jeb atdarināt Vasarsvētku dienas notikumus. Šie mēģinājumi atjaunot mēlēs runāšanu sākās Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā, tad pārsviedās uz Skandināviju un Vāciju, kur tās vadītāji beigu beigās atzina, ka tikuši velna maldināti. Likās, ka šai fanātisma izpausmei ir pienācis gals, taču pagājušā gadsimta vidū šī kustība atjaunojās un ielauzās gan Romas katoļu, gan daudzās protestantu baznīcās – neskarti nepalika arī luterāņi. Šīs postošās parādības ir vērojamas ne tikai kaut kur tālu ārzemēs, bet arī tepat – daudzās tradicionālo konfesiju draudzēs Latvijā. Paturot prātā visu iepriekš sacīto un izlūgdamies Dieva pasargājumu no visiem maldiem, šodien kopīgi pārdomāsim

Šīs svētku dienas godība atklājas, kad, pārdomājam paveicamā darba lielumu.
Divpadsmit pavisam vienkāršiem Galilejas zvejniekiem bija jāpanāk neiespējamais, proti, lai Evaņģēlija vēsts izskanētu visā pasaulē. Turklāt šim darbam bija jātiek iesāktam tā, lai tas neapstātos, bet turpinātos līdz pašam pasaules galam. Kā gan to varētu paveikt? Cilvēka spēkiem vien šo darbu paveikt, protams, nebija iespējams. Mācekļiem bija jārēķinās, ka tiklīdz tie pavērs muti, tā tiem pretī stāsies apkārtējo jūdu fanātiskā reliģiskā neiecietība un pagānu māņticība. Kā gan, lai viņi spētu pārvarēt šos šķēršļu un ar savu vēsti sasniegtu visas pasaules malas? Kā gan lai viņi spētu panākt, ka viņu vēsts top dzirdama ikvienas paaudzes vidū, līdz pat pasaules galam? Kā gan, lai šie vienkāršie ļaudis izveido baznīcu un panāk, ka tā turpina pastāvēt visos laikos līdz pat pasaules galam? Mums ir zināma tikai viena atbilde un tā ir Vasarsvētku atbilde. Vienīgi pārdabiska, cilvēka prātam neaptverama spēka un gudrības iejaukšanās un nemitīga klātbūtne spētu to visu panākt un nodrošināt.

Un tā mums jāsecina, ka otrkārt, Vasarsvētku godība atklājas tās Personas diženumā, kas tika sūtīta, lai šo darbu paveiktu.
Šī Persona ir pats Dievs, tai piemīt dievišķa būtība, un tā ir vienlīdzīga godībā un varenībā ar Dievu Tēvu un Dēlu. Ar šīs Personas gādību jaunavas Marijas miesās tapa ieņemts Jēzus Kristus. Kad Dieva Dēls uzsāka savu pestīšanas darbu, šī Persona kā balodis nolaidās uz Viņa un palika kopā ar Viņu. Savu mūsu spēkiem neiespējamo darbu, šī Persona veic cilvēku sirdīs. Šīs Personas varenie ieroči ir garīgi – tie ir Dieva Vārds un Sakramenti. Jau ilgi pirms savas atklātās darbības sākuma šī Persona veica visus nepieciešamos sagatavošanas darbus. Vispirms šī dievišķā Persona lika tapt Vecās Derības rakstiem. Tad tā pati Persona radīja pašus Vecās Derības laika ticīgos. Šī dievišķā Persona darbojās caur Jāņa Kristītāja sludināšanu un Tā darbojās Jēzus mācekļu sirdīs. Šo prātam neaptveramo darbu spēja paveikt tikai pats Dievs Svētais Gars. Tāpat kā vienīgi Dieva Dēls varēja mūs atpestīt no elles un nāves, tā vienīgi Svētais Gars varēja likt Dieva Dēla darbam kļūt par realitāti mūsu dzīvēs. Tas ir Svētais Gars, kas mūs ir atdzemdinājis jaunai, mūžīgai dzīvei, atgriezis mūs no grēka tumsas un maldiem, ievedis savā baznīcā un turpina mūs gatavot mūžīgai dzīvei debesīs. Visā tajā mēs redzam atklājamies tās Personas diženumu, kas paveic visu šo prātam neaptveramo darbu. Tā Vasarsvētku godība atklājas Trīsvienīgā Dieva Personā – Svētajā Garā.

Treškārt, Vasarsvētku godību mēs ieraugām tajā veidā, kādā Svētais Gars stājas savā amatā.
Uzsākot šo grandiozo ar prātu neaptveramo darbu, Svētais Gars savā amatā nestājas klusu un nemanāmi, bet ar lielām un varenām zīmēm: Vispirms mēs lasām par stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kas nākusi no debesīm un ar savu skaņu pulcinājusi kopā ļaudis no dažādām tautām un valodām. Vēlākos gadsimtos tie būs baznīcas zvani, kas, simbolizējot šo Vasarsvētku aicinājuma vareno balsi, pulcinās kopā apkārtnes ļaudis.

Pirmo reizi tas notika svētdienā, 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās 9 no rīta, kad Vasarsvētku jeb ražas novākšanas sākuma svētku dienā, mācekļi bija sapulcējušies vienkopus un klausījās sprediķi. Pēkšņi no debesīm atskanēja varens troksnis, stiprai vēja pūšanai līdzīga rūkoņa. Rūkoņa pieņēmās spēkā, nāca arvien tuvāk un tuvāk un drīz piepildīja visu namu. Šis varenais troksnis liecināja par spēka – varena, pārdabiska, dievišķa spēka klātbūtni. Zīmīgi bija arī tas, ka šī varenā rūkoņa atgādināja vēja pūšanu, jo gan ebreju, gan grieķu valodā Garu sauc tādā pašā vārdā kā vēju. Debesu dārdoņai turpinoties, pār katru no sapulcētājiem Jēzus sekotājiem nolaidās it kā uguns mēles, un katrs no klātesošajiem tika piepildīts ar Svēto Garu.

Varenais troksnis piesaistīja apkārtējo ļaužu uzmanību. Un tūdaļ tie sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Un tie ne tikai ieraudzīja Kristus mācekļus, ar ugunīgām mēlēm rotātus, bet dzirdēja arī, ka pašu mācekļu mēles bija kļuvušas citādas – tās dažādās valodās slavēja Dieva varenos darbus. Šīs neparastās zīmes ir brīnums un būtu bērnišķīgi naivi censties tās izskaidrot vai noliegt ar mūsu cilvēcisko pieredzi vai prātu. Te brīnumainā veidā piepildījās Jēzus apsolījumi, kristīt mācekļus ar Svēto Garu un sūtīt tiem Aizstāvi. Saņēmuši Garu, mācekļi tūdaļ runāja dažādās cilvēku valodās un tie, kas saprata šīs valodas, saprata mācekļu sacīto. Tā bija zīme, kas liecināja, ka Svētā Gara vēsts izskanēs pa visu pasauli, visu tautu un tautību starpā. Mēģināt atdarināt šo brīnumaino notikumu un nesakarīgi murmulēt, kā to dara mūsdienu harizmāti, nozīmē nesaprast Vasarsvētku notikumu, patiesībā būt bez Gara, un riskēt nokļūt vai pat jau būt nokļuvušam velna nagos.

Te arvien jāpatur prātā, ka šī Svētā Gara stāšanās pie sava amata pildīšanas ir vienreizējs, neatkārtojams notikums. Parādījis savas darbības uzsākšanu ar varenām zīmēm un lielu troksni, Svētais Gars baznīcā arvien darbojas klusi un nemanāmi caur sludināto Vārdu un izdalītajiem Sakramentiem. Svētais Gars ir pazemīgs gars, Viņš nevēlas sevi īpaši manifestēt, bet ceļ godā Dieva Dēlu, liecinot par visu, ko Jēzus Kristus cilvēku labā ir darījis. Tādēļ, ja mēs patiesi vēlamies sastapt Svēto Garu un būt garīgi ļaudis, tad mums nav jātiecas viss pēc ārējām zīmēm un brīnumiem, bet jāklausās vienkāršā sludināšanā, kas Jēzu ceļ godā un jāsaņem Sakramenti, ar kuriem Viņa veikums tiek izdalīts cilvēkiem. Varenie Vasarsvētku brīnumi un zīmes, liecina par to vareno garīgo spēku, kāds piemīt vienkāršajiem Evaņģēlija vārdiem un Sakramentiem – tie atgriež no grēka, padzen velnu un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu svētlaimes pilnu dzīvi Dieva tuvumā. Pazemīgi saņemot, šis Svētā Gara dāvanas, mēs patiesi dodam godu Svētajam Garam un tiekam piepildīti ar Garu un visām Viņa brīnišķīgajām dāvanām. Āmen.