Viss piepildīts!
Noklausies šo e-publikācijuKā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3] Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. [1.Jņ.2]
Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. [Jņ.1] Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. [Jes.53] Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. [1.Jņ.1] Jo Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. [Rom.5] Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. [Rom.7]
Mārtiņš Luters par šo grēku skairo tā: “Ja nebūtu šā mūsos mītošā grēka, tad nebūtu arī visu to grēku, ko mēs darām. Šis ir grēks, kas netiek izdarīts – kā visi pārējie, – bet kas dzīvo, ir un paliek, darīdams visus pārējos grēkus, ne tikai dažreiz vai kādu laiku, bet – kamēr vien cilvēks dzīvo, viņā ir grēks. Tas neizpaužas, kamēr ārēji tiek atvairīts un apslāpēts. Taču iekšēji saglabājas kā ļaunuma sakne, celms un avots; šis avots ir jāaizber, jāizrauj koka sakne, citādi, tiklīdz tu to kādā vietā būsi apslāpējis, tas izlauzīsies desmit citās vietās. Šī sērga ir jādziedē, ķeroties klāt tās cēlonim. Citādi tu mūžīgi varēsi pūlēties ar ziedēm un plāksteriem, tā tomēr nebūs izdziedināma gluži kā strutojošs augonis – un kļūs aizvien ļaunāk. Šis grēks nav iznīdējams arī ar likumiem un sodiem, kaut arī būtu ne viena vien elle, bet vesels tūkstotis; to spēj izmēst vienīgi Dieva žēlastība, kas cilvēka dabu dara jaunu un šķīstu.”
Pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri. Šī sērga jeb iedzimtā vaina patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu. [CA.2]
Lūk – mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē. Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. [Rom.6]
Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. [2.Kor.5] Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. [Jņ.6] To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība. [2.Kor.5] Jo Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. [1.Pēt.3] Redziet – ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu [jūs esat] atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ. [1.Pēt.1]
Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1]
Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. [Jes.53]
Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. [Lk.3] Un daudz valodu par Viņu bija tautā; vieni sacīja: Viņš ir labs, – citi: nē, Viņš maldina tautu. Bet no tautas daudzi Viņam sāka ticēt un sacīja: „Vai gan Kristus, kad Tas nāks, vairāk zīmes darīs, nekā šis ir darījis?”[Jņ.7]
Kad nu farizeji dzirdēja, ka tautā iet par Viņu tādas valodas, tad augstie priesteri un farizeji nosūtīja sulaiņus, lai Viņu apcietinātu. [Jņ.7] Bet neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi. [Jņ.8] Neviens savas rokas pie Viņa nepielika. [Jņ.7] Reiz [Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis] Viņa klausītāji [sinagogā] cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē. Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja. [Lk.4]
Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, – vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. [Jes.53] Pat Viņa brāļi neticēja Viņam. [Jņ.7]
Lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam. Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms? Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka: viņu acis Viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka Es tos varētu dziedināt. To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja Viņa godību un sludināja par Viņu. [Jņ.12]
Tomēr daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes. Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā. [Jņ.12]
Pēc tam, kad mācekļi apliecināja, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” [Mt.16]
Bet šoreiz viss notika savādāk.
Jēzus ar mācekļiem bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs Viņam sekoja. Un Viņš ņēma pie Sevis tos divpadsmit un sāka uz tiem runāt, kas Viņam notikšot: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu notiesās uz nāvi un Viņu nodos pagāniem. Un tie Viņu apmēdīs un apspļaudīs un To šautīs un nonāvēs; un Viņš pēc trim dienām celsies augšām.” [Mk.10] Bet mācekļi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. [Lk.18]
Un, pienācis tuvu, Viņš, Jeruzālemi ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc, ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” [Lk.19]
Tā aizritēja Pūpolsvētdiena, vairākas dienas publiski mācot templī un zaļā ceturtdiena.
Bija nakts [Jņ.13] Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā. Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem. [Jņ.18] Pēc tam kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem saņēma Jēzu, sasēja To. [Jņ.18]
Un Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un Tempļa virsniekiem un vecajiem, kas pret Viņu bija sapulcējušies: “Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām! Es esmu bijis ik dienas pie jums Templī, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”[Lk.22]
Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika Viņam to galvā un aplika Viņam purpura apmetni, nostājās Viņa priekšā un sacīja: “Esi sveicināts, Jūdu ķēniņ.” Un tie Viņu sita vaigā. [Jņ.19] Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita Viņu. Un tie aizklāja Viņa seju un sita Viņu vaigā un Viņam vaicāja, sacīdami: “Pravieto, kas Tevi sitis?” [Lk.22]
Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Jēzus pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās. [Mt.27] [Jo viņš bija izmisumā, kā] Bezdievīgie, kas bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas.[Sal.pam.28]
Bet Pilāts atkal griezās pie tiem un sacīja: “Ko tad lai daru ar To, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?” Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā!” Bet Pilāts tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā!” Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā. Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta.Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā. [Mk.15] Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [Lk.23]
Garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami. [Mt.25] Jā! Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: “Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts.” Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts.Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz! Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva. Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas!. Pestī mani no lauvas rīkles, no mežonīgo vēršu ragiem! [Ps.22] “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mt.27] Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.Un Jēzus sauca skaņā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira. [Lk.23] Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.”[Mk.15]
Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā. [Ebr.4]
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. [1.Kor.13] Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.[Jes.1]
Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams; ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs. Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. [Ps.32] Āmen!
<[Jņ.18:1–19:42]>
Ieskaties