347. Kādēļ Kristus vārdus "tā ir mana miesa" un "tās ir manas asinis " mēs nedrīkstam saprast kā līdzību?


Kristus augšāmcelšanās svētkos

Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo. Šis ir tas vārds, ko viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu: Tas ir Kungs pār visiem. Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis, ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem. Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu.” [Ap.d.10:34-43]

Mēs dzirdējām notikumu, kas notiek pēc Jēzus augšāmcelšanās. Arī mēs dzīvojam laika pēc Jēzus augšāmcelšanās, tādēļ arī mums tas ir svarīgi.

Pētera runai Kornēlija namā, kuru nolasīju, ir neliela priekšvēsture. Proti, notiek divi gandrīz paralēli notikumi: Visupirms, kādam vīram, nejūdam, parādās eņģelis, un liek aicināt ciemos Pēteri, jo Pēteris tev sacīs vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti. Viņš tā arī dara. Te jāpiebilst, ka pēc Jēzus augšāmcelšanās apustuļi sludināja tikai saviem tautas brāļiem, ka atnācis gaidītais mesija – Glābējs. Bet citām tautām nesludināja. Otrs notikums ir tāds, ka Pēterim lūgšanas laikā parādās nešķīsti dzīvnieki, kurus Dievs viņam liek kaut un ēst. Pēteris būdams krietns jūds saka, ka neēd nešķīstu, bet Dievs saka – ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu.

Šo situācija atstāstīja arī Pēteris apustuļiem: “Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un garā aizrauts redzēju parādību: kādu ietvaru nonākam, kā lielu palagu aiz četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis. To aplūkodams un vērodams, es redzēju četrkājainus dzīvniekus, zvērus un rāpuļus virs zemes un putnus zem debess. Es dzirdēju arī balsi man sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs, jo nekas aizliegts vai nešķīsts nekad nav nācis manā mutē. Balss no debesīm otrreiz man atbildēja: ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu. Tas notika trīs reizes, un viss atkal tika uzvilkts debesīs. Un redzi, tai pašā brīdī trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja nama priekšā, kurā mēs bijām. Gars man sacīja, lai es nešaubīdamies tiem ejot līdzi. Arī šie seši brāļi man nāca līdzi, un mēs iegājām šī vīra namā. Tas mums stāstīja, kā viņš redzējis eņģeli savā namā stāvam un sakām: sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Tas tev sacīs vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti. Kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums. Es atcerējos Tā Kunga vārdu, ko viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu. Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?” To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: “Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.” [Ap.d.11]

Pēc šī ievada, kad dzirdējām, ka Dievs visām tautām, ne tikai ebrejiem dāvā Svēto Garu un mūžīgās dzīvības apsolījumu, – vēlos runāt par divām lietām, kas izriet no dzirdētā Svēto Rakstu fragmenta, pirmkārt, par Jēzus dzīvi, un, otrkārt, par mūsu dzīvi.

1. Tātad, par Jēzus zemes dzīvi.

Par tiem 33 gadiem. Mēs varam to aplūkot līdzībā ar ērkšķiem. Proti, Usmas draudzē sākoties ciešanu laikam uz altāra skolas kapellā divās vāzēs bija ielikti ērkšķi – biedējoši, asi, sakaltuši, nedzīvi. Tie bija mežrožu ērkšķi. Bet tuvojoties Lieldienām – tas bija kādas divas nedēļas atpakaļ – starp ērkšķiem es pamanīju zaļus asniņus. Biju pārsteigts par redzēto. Domās tas sasaistījās ar Jēzus dzīvi, proti, Viņa zemes dzīve bija krusta dzīve.

Viņš piedzima un ienāca šajā pasaulē nevis sevis dēļ, bet mīlestības vadīts – mūsu, cilvēku, dēļ – lai kļūtu par mūsu pēdējo un vienīgo cerību – ka Viņš pats teica – es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.

Visa Viņa dzīve bija krusta gājiens – ceļš uz Golgātas krustu. Mācekļi, kas Viņam sekoja, priecājās par brīžiem, kad Jēzus apliecināja savu dievišķo spēku dziedinot ļaudis, apsaucot vētru, ejot pa ūdens virsu un darot citus brīnumus, bet Viņš norādīja, ka tā nav viņa pamatkalpošana cilvēkiem, Viņš nav nācis šo lietu dēļ, bet iet uz krustu. Tiklīdz Viņš sāka runāt par krusta nāvi, tad mācekļi teica, Ak, Kungs, lai tas tev nenotiek.

Un Viņa dzīves beidzamās dienas bija ciešanu pilnas – un tieši to dēļ viņš ir nācis pasaulē. Viņa mācekļi Viņu atstāja, karavīri un jūdi apmēdīja un apspļaudīja, ļaudis nodeva krusta nāvei. Viņu piesita krustā – vienu, nožēlojamu, atstātu. Realitāte bija daudz nožēlojamāka, nekā altārgleznās attēlotais skats.

Īsiem vāriem to apraksta pravietis Jesaja “Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību.” [Jes.53:10]

Arī Palmu svētdienā [Jņ.12:12] mēs ieraudzījām Jēzu, kā ērkšķi, bet, kurš ir raisījis kādu asniņu, bet līdz galam neuzplaukst. Līdzīgi tas bija arī Jēzus apskaidrošanā. [Mt.17:2] Protams, Jēzus bija, ir un būs Dievs, bet savā krusta dzīvē viņš līdz galam neatklāj savu godību. Tāds bija Viņa uzdevums – mirt mūsu vietā, jo katrs no mums esam pelnījuši mūžīgo nāvi – vai gribam to vai nē, vai ticam tam, vai nē.

Bet Lieldienu rītā šīs ērkšķis, jeb pazemīgā cilvēkā apslēpies Dievs, atklājas visā spožumā. Kā ērkšķis, kurš visiem par brīnumu kulpi uzplaucis un uzziedējis – Viņš nāk uz stājās savu mācekļu vidū tur toreiz, un šeit mūsu vidū šodien. Viņš – kuram nodota visa vara debesīs un virs zemes – nāk mūsu vidū, lai mums kalpotu – un nograutu to sienu, kas šķīra mūs no Dieva, lai dzēstu to kredītu, kas mums bija Dieva priekšā, un dāvā mums Dievbērnības garu.

2. Tālāk pārdomāsim mūsu dzīvi.

Patiesa dzīve, tas ir dzīve ticībā, izriet no Jēzus dzīves. Kā mēs dzirdējām Dieva Vārdu sakām, ka kaut kur pasaulē tiek sludināti Vārdi, kas var mūs izglābt. Šos vārdus un glābšanu, ko tie nes, mēs varam gūt tādēļ, ka Jēzus Kristus ir dzīvojis savu krusta dzīvi. Un līdz ar to ieguvums ir reāls. Tā nav kāda pasaka, vai tukšs solījums. Šos vārdus Kornēlijs grib dzirdēt un sūta pakaļ Pēterim.

Es ticu, ka arī jūs gribat dzirdēt Vārdus, kas jums dotu glābšanu. Ka jums vairs nebūtu jādomā – kas gan tā aizkapa dzīve ir, vai ir Dievs, vai ir velns, ko gan var palīdzēt horoskopi un visas citas lietas. Glābšana, protams, nenozīmē, ka mums nekad nebūs nekādu bēdu, ciešanu un grūtību šajā zemes dzīvē. Tā arī nav attaisnošanās, bet attaisnošana. Proti, cilvēks tiek pasludināts par nevainīgu Jēzus dēļ un iemanto mieru. Kad pasaulē plosās vētra, tad Kornēlija namā ir miers. Ne jau pasaulīgs miers, bet miers ar Dievu, kas ir pamats mierīgai sirdsapziņai. Kā katru dievkalpojumu pēc lielās draudzes lūgšanās tiek sacīts: “Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās mūsu sirdis un domas, Kristū Jēzū mūžīgai dzīvībai” Un, kā sacīja apustulis Pāvils – Dzīvot man ir Kristus un mirt ieguvums. Proti, viņš nebaidās no nekā – jo Jēzus Kristus viņam ir dāvājis neaptveramu un nesaprotamu mieru.

Tādu mieru mēs iegūstam, kad zinām, ka mūsu grēki mums ir piedoti. Gan iedzimtais grēks, gan izdarītie domās, vārdos un darbos. Jūs taču zināt kādu postu nes mūsu grēki.- Un, tie tiek piedoti, ne jau tāpēc, ka Dievs ir tik labs, ka nevar nepiedot, un ne tāpēc, ka mūsu grēki būtu neievērojami, vai arī Dievs būtu tos aizmirsis. Nē – tikai Jēzus Kristus dēļ mums tie ir piedoti. Un pēc viņa pavēles visā pasaulē tiek sludināts Evaņģēlijs. Vēlēdamies dzirdēt brīnišķīgo vēsti, Korlēlijs nekavējoties sūta pēc apustuļa.

Korēlija namā visi tiek kristīti. Kristieša dzīve sākas ar brīdi, kad viņš dzirdēja vārdus, kas dāvā glābšanu. Parasti par kristieša dzimšanu uzskata viņa kristību dienu, ja nav īpaši šķēršļi tikt kristītam – piemēram, karš, nemiers, vai pēkšņa nāve. Un ar to iesākas viņa jaunā dzīve – viņš ir miris grēkam, un dzimis Dievam. Bet ar to viss nebeidzas. Viņam ikdienas ir jāatgriežas pie kristības solījuma un jānožēlo grēki un jāsaņem grēku piedošana. Dieva Valstībā jau nav jāpilda kādas formālas prasības, bet jābūt ticīgam. Nevis – esmu kristīts un iesvētīts utt, bet es ticu … . Un reiz saņemtā ticība ir jākopj ar Dieva Vārdu un sakramentiem.

Lūgsim, lai arvien vairāk nami mūsu Latvijā būtu Kornēlija nami, kur cilvēki klausās vārdus [t.i. Svēto Rakstu mācību] kas tiem dāvā mūžīgu dzīvību un mieru ar Dievu. Jēzus mūs kopj ar Kristību, ikdienas grēku nožēlu un grēku piedošanu, Evaņģēlija vēsti un Svēto Vakarēdienu un ved cauri šai mūsu krusta dzīvei pretī godībai, proti, mēs tiekam kopti dievkalpojumā, te, kur pats Dievs ir mūsu vidū, ar vārdu, kas dāvā glābšanu – tā mēs tiekam vesti pretī godībai, kur arī mēs, Jēzum ticīgie, kā necili ērkšķi Viņa dēļ uzplauksim kā krāšņi zari pie sava vīna koka.

Tāds ir Jēzus apsolījums, ka viņam uzticīgi ticīgie, līdzīgi kā Viņš mira, tie mirs grēkam, un līdzīgi kā Viņš augšāmcēlās Lieldienu rītā, arī tie augšāmcelsies jaunai dzīvei. Āmen.

[Sprediķis LELB Popes draudzē 2006.gada 16.aprīlī Kristus augšāmcelšanās svētkos]



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.