Sprediķis Trīsvienības svētkos

Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:1-15]

[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]

Liturģiskais gads šajā svētdienā – Trīsvienības svētkos – sasniedz savu augstāko punktu. Un kā jau svētku reizēs šai svētdienā mēs varētu gaidīt svinīgumu un godību, ar ko atklājas un tiek apcerēts šo augsto svētku iemesls: cilvēki ir atkal atguvuši grēkā krišanas dēļ zaudēto saikni ar Dieva pilnību visā Viņa grandiozumā un cilvēka prātam neaptveramajā būtībā. Saviem mīļajiem bērniem Dievs neslēpj neko no Sevis: lūk, klausieties, skatieties un priecājieties, kāds varens Dievs ir jūsu Dievs, un citu dievu bez Viņa vienīgā nemaz nav, jo visi citi ir vien nedzīvi elki, koka gabali, bezjūtu akmeņi un iedomu tēli. Šo fantastiskā mēroga godību un pilnību izsaka arī šīs svētdienas introits: tas ar saviem slavējuma vārdiem atbalso tās pērkona un kalnu drebēšanas balsis, ar ko Dieva godība Viņa pašatklāsmē ir ļāvusies uz kādu laiku pietuvoties nīcīgās un ierobežotās radības robežām.

Tas viss šajos svētkos ir. Tomēr tā ir vien daļa, vien ievada daļa no šīs dienas un vispār Dieva pašatklāsmes vēsts. Otra – tā galvenā daļa – ir īpatnēja. Tur nav ārējas godības, pompa un spožuma. Tas pat notiek naktī, tumsā un tādā kā divvientulībā – intīmā, citiem slēgtā sarunā starp Jēzu un veco Nikodēmu. Viņam kā jau uzticīgam jūdam ir labi pazīstama tā pirmā daļa: „Mēs zinām, ka Tu esi mācītājs, no Dieva nācis,” viņš saka par sevi un citiem, kuriem Dieva derības apsolījumi un svētās vēstures varenie fakti, kā saka, ir kaulu smadzenēs. Viņi to ir iezīduši jau ar mātes pienu. No kurienes šī viņu zināšana? „Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to,” viņš paskaidro.

Dieva zīmes, Viņa visvarenība – to viņi pazīst un atpazīst. Faktiski jau to atpazīst katrs cilvēks, arī pagāni, tikai viņi atšķirībā no jūdiem un vēlāk arī no kristiešiem, nezināja, kā šo visvareno patieso Dievu saukt un kā Viņu pienācīgi pielūgt. Tāpēc, piemēram, arī Apustuļu darbos grieķi atpazīst Dieva godību klātesam Pāvila un Barnabas sludināšanā. Atcerēsimies šo Rakstu vietu! „Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: “Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums.” Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami un sacīdami: “Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā. ..To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja.” [Ap.d.14:12–18]

Kāda ir atšķirība starp dullajiem grieķiem un jūdu Nikodēmu? Pēc būtības – nekādas. Viņi pazīst Dievu pēc Viņa varenības un apzinās, ka Viņam pienākas gods un pielūgsme. Vai, kā tas ir Nikodēma gadījumā, viņš vismaz apzinās, ka šīs nepārprotamās Dieva godības zīmes nevar atstāt bez ievērības. Bet tas ir tikai sākums. Tas ir pirmais solis Dieva retorikā, piesaistot klausītāju uzmanīgu un nodrošinot viņos vajadzīgo attieksmi pret runātāju. Un tad seko galvenais: Evaņģēlijs. Godība un kalnu drebēšana ir bauslība, kuras uzdevums ir lepno sirdi satriekt un nospiest uz ceļiem, likt izžūt un lūgties pēc žēlastības. Bet ne jau tādēļ, lai pazemotu, bet gan tādēļ, lai pieceltu, šķīstītu un paaugstinātu.

Bet grēka apstulbotie cilvēki vaļā mutēm un pilnām biksēm stāv šīs Dieva godības priekšā un domā, ka nu tik būs – ja jau tāds ir sākums, tad kāds gan būs turpinājums!? Cilvēks kopš grēkā krišanas ir ideāls kinoteātru un lielveikalu klients, ideāls patērētājs – šīs it kā mūsdienu lietas nav nekas jauns, un jau kopš senās Romas ir zināms to apzīmējums: „Maizi un izpriecas!” Un pēc tam? Vēl un vēl vairāk maizi un izpriecas! Kā lasām Vecajā Derībā, Dievs, tikai muguru vien parādot, liek zemei ļodzīties, kalniem trīcēt un kūpēt, debesīm šķilt zibeņus un pērkonus un visai apkārtnei vaidēt zem Viņa godības smaguma. Un ko dara cilvēki, to redzot? Kādus secinājumus viņi izdara? Krīt ceļos, nožēlo grēkus, lūdzas pēc žēlastības un pēc tam priecājas par Evaņģēliju atlikušo mūžu un māca to līksmi saviem bērniem? Nē! Viņi domā, ka nu tik būs, nu tik drebēs vairāk un skaļāk, un tai izrādei būs vēl otrais un trešais akts, otrais cēliens, aktieru atkārtots iznāciens pēc skatītāju ovācijām, Holivudas vai vismaz Rīgas kinostudijas rimeiks filmai, televīzijas seriāls simtiem sērijās, bet pēc tam gan jau sekos kaut kas vēl iespaidīgāks ar jauniem efektiem un vēl izteiksmīgākiem aktieriem.

Cilvēkam patīk tās godības un varenības pilnās Dieva pašatklāsmes, jo vara ir tas, ko cilvēks novērtē. Evaņģēlijs, Dieva mīlestība un kristīga sadraudzība? Nē, to ļaudis negrib – negrib mīlēt Dievu un tāpēc negrib, ka arī viņus Dievs mīlētu. Tādu – žēlīgu – Dievu cilvēkiem nevajag. Un jau citētajā Apustuļu darbu vietā, kur pēc zīmēm un brīnumiem cilvēku pūlis gribēja Pāvilam un Barnabam upurēt itin kā dieviem, nākamajā pantā mēs lasām: „Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris.” Še tev, mīkstais! Vai nu maizi un izpriecas, vai – pa zobiem!

Un arī tie dievbijīgākie no ļaudīm ne ar ko īpaši neatšķiras. Jēzus Nikodēmam stāsts, kādēļ visas tās zīmes un brīnumi – ka tas ir viņa, Nikodēma, un viņa pestīšanas labad, viņa atdzimšanas labad. Bet šis brīnās: „Kā? Kā tas ir iespējams? Kā gan Dievs to varētu dabūt gatavu?” Būtībā viņš netic Dievam. Viņš tic tam, ko redz un ko saprot, bet Dievam pāri par to viņš netic un uzdod savus seklos, maziskos jautājumiņus: kā – kā tas ir iespējams? Dievs ir visvarens un bezgalīgs, tādēļ galīgam, ierobežotam radījumam tādus jautājumus vis nenāktos Dievam uzstādīt.

Un Dievs pat nemēģina Nikodēmam atbildēt pēc viņa muļķības. Jēzus ļoti uzkrītoši Nikodēmam neatbild vis uz viņa jautājumiem, bet gan sniedz atbildes uz jautājumiem, kuri tam nav pat ienākuši prātā. Piemēram, kā lai es, nabaga nožēlojams pīslis, pastāvu Dieva priekšā? Kurš un kā apklās manu grēku daudzumu? Kā man izrauties no grēka virpulī kā apburtā lokā ierautās pasaules lietu kārtības? Nikodēmam un cilvēkiem vispār šādi jautājumi nav raksturīgi, jo mēs sirds dziļumos neticam, ka tāda izraušanās, pestīšana un žēlastība ir iespējama. Šī neticība jeb iedzimtais grēks ir nāvīga inde, kas saindē mūsu attiecības ar Dievu, mūsu ikdienu, mūsu savstarpējās attiecības, un no šā indes dziedzera mēs šīs dzīves laikā vaļā netiksim. Baznīcā mums pret to ir dota vien fantastiska iespēja šo indi neitralizēt jeb šķīstīt Evaņģēlijā un sakramentos savas domas, vārdus, darbus un attiecības. Tomēr inde pati paliek un pie mazākās neuzmanības darbojas ar savu nāvīgo spēku.

Un tad jau ir vienalga. Tad tev burtiski blakus var stāvēt pats svētais Dievs, kā tas bija Nikodēma gadījumā. Tu vari izstiekt roku un viņam pieskarties – tik tuvu Viņš var tev būt, bet ja tev nebūs to sirds satriektības jautājumu uz Viņa atbildēm, tad tās, kā saka, būs garām, un Dievs ar Savu Evaņģēliju un tu ar savu dedzību pēc krāšņā un varenā paliksit katrs savā pilnīgi atšķirīgā pasaulē, kuras savstarpēji nepārklājas.

Tas būtu gauži žēl. Tādēļ, kad nu visvarenais Dievs ir pret mums tik žēlīgs, ka ir licis Savam Dēlam darīt visas tās brīnuma lietas, par ko ir mācījis pirmais baznīcas pusgads, tad nebūsim nu neprātīgi spītnieki, kas turas tikai pie sava, bet gan veidosim savu jautājumus jeb mācīsimies savas patiesās vajadzības pēc tām atbildēm, ko Dievs mums Kristū dod. Āmen.