157. Kas ir eņģeli?


Sprediķis III Adventa svētdienā

Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot. Jo Tu to jūgu, kas viņus nospieda, viņu iejūga atbalsta plāksni pret viņu pakausi un viņu dzinēja rīksti esi salauzis kā Midiana laikā, un viss apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: “Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera lielskungs.” [Jes.9:1-5]

Ir tuvu tā brīnišķā diena, kad mēs ar sirds gavilēm svinēsim mūsu Pestītāja svētās piedzimšanas notikumu. Tie ir lieli svētki visiem cilvēkiem, jo visiem šis Pestītājs ir vajadzīgs un Viņš ir arī nācis pie visiem.

Kad Pestītājs piedzima Betlēmē, tā Kunga eņģelis devās pie tiem, kas dziļajā nakts stundā bija nomodā, tas ir pie ganiem, un teica: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un gani eņģelim nejautā: “Kas par Pestītāju? No kā Viņš pestīs? Kāpēc tāds vajadzīgs?” Ganiem ir pasludinātas divas lietas: pirmā ir vārdos Pestītājs, Kristus, Tas Kungs; otrā autiņos ietītais bērns, kas ir zīme šim notikumam. Ar to ganiem pietiek, lai viņi ietu uz Betlēmi raudzīt, ko tas Kungs viņiem bija licis paziņot. Viņi iet un nešaubās ne vien tādēļ, ka šo Evaņģēliju viņiem pasludina eņģelis, bet arī tādēļ, ka šo Evaņģēliju viņi jau zina, vismaz viņiem jūdiem tas jau bija jāzina, un jāzina vēl vairāk nekā eņģelis tiem pasludināja tajā naktī, jo īstais Evaņģēlija pasludināšanas amats nav dots vis eņģeļiem vai gariem, bet cilvēkiem: praviešiem, apustuļiem, mācītājiem. Vispirms gani droši vien zināja vai vismaz jau bija dzirdējuši par eņģeļa pieminēto zīmi: bērnu, kas, autiņos ietīts, guļ silītē. Daudzus gadsimtus pirms šā Bērna dzimšanas, pravietis Jesaja rakstīja: “Tādēļ tas Visuvarenais Kungs pats jums dos zīmi: Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls [t.i., Dievs ar mums].” (Jes.7:14.) Tā bija zīme tam, ka Dievs uzlūkojis savu tautu un būs kopā ar to.

Taču šis Bērns nav tikai zīme vien, Israēlam jau bija zināms, kas šis Bērns ir, un tas ir mūsu šīs reizes brīnišķīgais Evaņģēlijs, kuru mums pasludina pravietis Jesaja.

Vispirms pravietis runā par tumsu, kurā staigā tauta. Pravietis šeit nerunā par pagāniem, bet par savu tautu Israēlu. Viņi dzīvo tumsā, lai gan viņiem ir bauslība, izredzētība, centība, gudrība, zināšanas un daudzas citas lietas. Vēl vairāk, pravietis saka: tie dzīvo nāves ēnas zemē. Ne bauslība, ne izredzētība, ne centība, ne gudrība, ne zināšanas tiem nav devušas dzīvību, bet tikai nāvi; viņi ir nolādēti, miruši un bez jebkādas taisnības Dieva priekšā. Tālāk pravietis runā par gaismu, kas šos nabaga grēciniekus apspīdēs. Gaismu, kura dos atpestīšanu, prieku, svētumu un taisnību. Tad pravietis saka, ka šis prieks nebūs viņu pašu nopelns, par to būs gādājis kāds cits. Šis prieks nāks kā piepildījums un būs kāda cita, sveša darba augļi un nopelns. To izsaka vārdi: “..tā [tauta] priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot.” Tad pravietis runā par jūgu un dzinēja rīksti, kas tautu nospieda. Grēku, nešķīstības un kārību jūgs, kurā tie bija jūgti uz nāvi, pazušanu un mūžīgu sodību, nu ir sadragāts, satriekts un rīkste ir salauzta; viņi ir brīvi! Un šis darbs ir veikts tik brīnišķā un neiespējamā veidā kā toreiz Midiana laikā.

Pirms daudziem simtiem gadu soģu laikā Israēlam bija uzbrukuši midiānieši un Dievs caur savu kalpu Gideonu deva varenu uzvaru, par kuru var izlasīt Soģu grāmatas 7. nodaļā. Notika tā, ka tas Kungs neļāva Gideonam iet pret midiāniešiem ar lielu karaspēku, bet sacīja: “Tev ir pārāk daudz karotāju pie tevis, lai Es varētu nodot Midianu viņu rokā un lai Israēls nevarētu manā priekšā dižoties sacīdams: “Es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu!” (Soģu 7:2) Tā no daudziem tūkstošiem vīru Dievs izvēlējās trīs simtus un sūtīja tos pret Midianu, un tie paši nemaz nepacēla savus zobenus cīņai pret bargo ienaidnieku, bet tikai stāvēja apkārt ienaidnieka nometnei ar aizdegtām lāpām vienā rokā un ar taurēm otrā. Tie pūta taures un kliedza: “Tam Kungam un Gideonam zobens!” Tad mēs lasām: “Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā, visapkārt nometnei. Tad viss karaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt, jo kad trīs simti vīru pūta taures, tad pats tas Kungs vērsa viena zobenu pret otra zobenu pa visu nometni, un tie bēga..”. (Soģu 7:21-22)

Tā arī pravietis Jesaja saka, ka šo uzvaru pret grēku un nāvi būs izcīnījis tas Kungs un būs izcīnījis brīnišķīgā veidā. Tālāk pravietis raksta, ka šī uzvara ir notikusi, “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera lielskungs.” Tātad uzvara ir dota ar šo Bērnu un caur šo Bērnu, kurš mums visiem grēciniekiem ir dots. Šis Bērns nav pie mums sūtīts, lai kaut ko vienkārši darītu vai mācītu, bet gan “mums ir piedzimis”, tas nozīmē, ka šis Pestītājs, Dieva Dēls ir mums un mūsu vidū piedzimis, kā apustulis Pāvils to skaidro: “Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.” (Gal.4:4-5) Tātad Viņš ir tapis mūsu brālis un dots mūsu pestīšanai. Tajā pat laikā Viņš ir arī mūsu Ķēniņš, jo valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa valdīšanu paskaidro vārdi, kādos šis Bērns tiek saukts. Brīnišķais padoma devējs viņa pirmais vārds, kas liek mums ko domāt. Jūdiem bija daudzi padoma devēji, sākot ar Mozu un beidzot ar daudzajiem praviešiem un rakstu mācītājiem. Nevienai citai tautai nebija doti tādi baušļi kā jūdiem, no kuriem gūt gudru padomu. Taču šis Bērns ir brīnišķais padoma devējs, Viņa padoms ir brīnumains un cilvēka prātam neaptverams. Bauslības padoms bija cilvēkiem saprotams, tādēļ tas nebija brīnumains, vēl vairāk, tās padoms nevarēja Dieva tautu izraut no velna, tumsas un grēka gūsta, bet bauslība cilvēku grēka dēļ valdīja uz nāvi, jo bija Dieva soģe pār visu cilvēka bezdievību. Brīnišķais padoma devējs, Dieva Dēls valda caur žēlastību un grēku piedošanu caur savu spēkpilno Evaņģēliju, tādēļ Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Vārdi Varenais Dievs nozīmē, ka šis Bērns, pie kura devās gani, kurš autiņos ietīts gulēja silītē, nav tikai Dieva sūtīts un dāvāts, bet kā apustulis Pāvils to skaidro: “Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā”. (Kol.2:9) Tātad Dievs vairs nav tikai debesīs, bet nu ir arī šajā Bērnā cilvēku vidū uz zemes un valda savā brīnišķīgajā un žēlastības pilnajā varenībā, salaužot grēka varu. Mūžīgais tēvs Viņā mūžīgais Dievs top par mūsu Tēvu, Viņā mēs varam lūgties: Mūsu Tēvs debesīs.. Viņā mēs topam par Dieva bērniem un mantojam mūžīgo dzīvību. Miera lielskungs tikai Viņā var rast mieru, to mieru, kurā norimst un pret kuru satriecas visas bēdu un nemiera bangas, Viņā nemiera pilns grēcinieks gūst mieru un izlīgumu ar Dievu.

Un tas viss bija šajā Bērnā, kuru apraudzīt un pielūgt devās gani. Uz šo Bērnu bija cerējuši viņu tēvi, un nu viņi devās to pielūgt un saņemt, no Viņa gūt iepriecu un mieru. Tas nu bija noticis, apsolījums bija piepildīts. Arī mēs esam aicināti šajā piepildījumā, arī mūsos valda ar savu žēlastību Tas, kurš tonakt ieradās šajā pasaulē kā Bērns, ieradās lai paliktu kā Kungs, kā Pestītājs, kā Brālis tev un man.

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts! Āmen.

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.