:: e – BAZNICA ::

Trīspadsmitā svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37].

Kristus Evaņģēlija būtība ir nepelnītā Dieva žēlastība, kuru tas parāda grēciniekam, Kristus dēļ piedodams viņam grēkus un dāvādams mūžīgo dzīvību. Tā kā šī pasaule ir lepna, tad tā neatzīst nedz savu grēcīgumu, nedz arī vēlas dzīvot no Dieva žēlastības. Lepnie arvien tiecas pēc neatkarības un vēlas dzīvot tikai pēc sava prāta. Šī iemesla dēļ pasaule ienīst Kristu un Viņa Evaņģēliju, nicina to un vajā. Turpretī ķecerības un citus velna melus tā ciena un godā. Šo attieksmi mēs redzam ne tikai pagānu vidū, bet arī pie jūdiem, pie kā Kristus bija sūtīts. Īpaši akli savā naidā bija rakstu mācītāji un farizeji, kas paši sevi uzskatīja par taisniem un savā lepnībā zaimoja Kristu, saukdami to par velna apsēstu grēcinieku draugu. Līdzīgi tie izturējās arī pret Kristus mācekļiem. Tādēļ, lai stiprinātu mācekļus un neļautu tiem krist izmisumā un neticībā, Kristus tos iedrošina sacīdams, ka daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt un dzirdēt to, ko tagad redz mācekļi, bet tas nav noticis. Turpretī mācekļu acis ir svētīgas, jo tie redz un dzird Kristu un Viņa Evaņģēliju. Tie vairs nav akli aklam ceļa rādītāji, kas kopā ar saviem klausītājiem iegāžas bedrē, bet redzīgi šaurā ceļa gājēji, kas, sava Kunga vārdu vadīti, dodas uz Viņa valstību, neņemot vērā neticīgo un svētuļu zaimus. Ar šiem vārdiem Kristus iedrošina arī savus sekotājus Latvijā, kur tāpat netrūkst ne farizeju, ne rakstu mācītāju, ne liekulīgu svētuļu, kas solīdami citiem svababību, paši kalpo postam, būdami nemācīti un nenostiprināti, tie sagroza Svētos Rakstus sev par pazušanu. Viņi aizmirst, ka tiem būs jāatbild tam, kas drīz tiesās dzīvus un mirušus.

Mārtiņš Luters mums paskaidro, kāpēc tas tā notiek — “Kad mums trūkst dārgā Evaņģēlija bagātības, tad vieni maldi seko otriem, tā kā neviens nevar tikt izglābts.. Kur vien Dieva Vārds netiek ievērots, tur pieņem un tic visu veidu meliem un maldiem. Un pats sliktākais ir tas, ka šādi cilvēki iedomājas, ka tie ir uz pestīšanas ceļa, lai gan īstenībā tie traucas pie velna uz elli”. Savā ceļā tie arvien ienīst un vajā mazo pulciņu, kas negrib dzīvot no savas taisnības, bet ar prieku klausās Kristus Evaņģēliju — vēsti par to, ka Viņš ir satriecis velna varu un atpircis mūs no bauslības lāsta. Šis mazais pulciņš ir tie, kuru acis ir atvērtas un, kas redz to, ko lielais pūlis nespēj saskatīt, proti, ka Dieva Jērs nes pasaules grēku, dāvādams visiem, kas tic mieru un piedošanu. Šos cilvēkus Kristus mierina, pamudinādams un iedrošinādams tos būt uzticīgiem brīnišķīgajai Evaņģēlija vēstij.

Dzirdot šos Kristus vārdus, kāds no rakstu mācītājiem piecēlās un jautāja Viņam — “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” Taču šis jautājums nebija godīgs, jo jūdu likumu zinātājs nebūt nedomāja kaut ko mācīties no Kristus par mūžību, bet jautāja Viņu kārdinādams. Rakstu mācītājs cerēja iesaistīt Kristu strīdā, lai vēlāk varētu Viņu apsūdzēt. Aiz šī jautājuma skaidri redzama ir arī rakstu mācītāja pārliecība, ka debesu valstību var nopelnīt ar darbiem. Jautājums vienīgi bija — kādiem šiem darbiem jābūt? Grēks, tā radītā vaina un piedošanas nepieciešamība pat nenāca tam prātā. Zinādams, ka Jēzus atbildot parasti citē Rakstus, viņš bija sagatavojis viltīgas lamatas. Taču gaidītā citāta vietā viņš saņēma Jēzus pretjautājumu: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Šinī gadījumā Jēzus necitēja Rakstus, bet rīkojās saskaņā ar Salamana vārdiem: “Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam — bet atbildi viņam tiešām tā, kā viņš nezināšanas dēļ pelnījis, — lai viņš neiedomātos sevi tiešām gudru esam”.

Rakstu mācītāja atbilde bija dabiska, viņš norādīja uz pantiem, kurus dievbijīgie jūdi katru dienu atkārtoja līdz ar lūgšanas vārdiem: “Klausies Israēl, tas Kungs mūsu Dievs, vienīgais ir Kungs” un tad pievienoja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu”. Šī atbilde pati par sevi bija pareiza, to zināja katrs jūdu bērns, un pats Kristus kādā gadījumā bija atbildējis tieši tāpat, un tādēļ Viņš atbildēja: “Tu pareizi esi atbildējis;” bet tā kā Jēzus zināja, ka jautājums nebija uzdots, lai uzzinātu pareizo ceļu, bet lai kārdinātu Viņu, piebilda: “dari to un tu dzīvosi”.

Rakstu mācītājs tūdaļ kļuva nemierīgs. Savā garīgajā lepnībā viņš bija pārliecināts, ka ir mīlējis Dievu no visas sirds, bet kā ar savu tuvāko? Protams, arī šodien daudzi ir pārliecināti, ka viņi mīl Dievu, bet tajā pat laikā neliekas zinis par Dieva mācību, par Kristus draudzi un tās vajadzībām, vai par tiem brāļiem, kas ir trūkumā. Apustulis Jānis par to saka: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis”. Rakstu mācītājs saprata, kas slēpās Jēzus vārdos “dari to un tu dzīvosi”. Jēzus viņam patiesībā aizrādīja: draugs tu alojies, ja iedomājies, ka mīli Dievu. Te stāvu Es, kas esmu nācis no Tēva, un tu pret mani izturies ar viltību, tepat ir mani mācekļi, apkārt ir tūkstošiem nabago un atstumto — kurus tu nicini, un tu sakies mīlam Dievu — nealojies draugs. To pašu Kristus saka šodienas rakstu mācītājiem: draudzes jūs ievēlēja, lai jūs rūpētos par tām un kalpotu tām. Lai jūs sargātu šķīstu un skaidru Dieva vārdu, lai jūs sludinātu Kristus Evaņģēliju, sargātu no viltus praviešiem, bet tā vietā jūs atbalstāt melus un vajājat patiesības mācītājus. Jūs mēģinat sagūstīt viņu sirdsapziņu ar meliem un viltību, ar solījumiem un draudiem. Jūs, kas bradājat kājām Kristus Evaņģēliju un tomēr sakāties mīlam Dievu; jūs alojaties, nepazīdami ne Dieva vārdu, ne tā spēku. Tā Kristus sludina arī šodien. Rakstu mācītājs mēģina izraisīties no nepatīkamās situācijas jautādams: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Pēc viņa domām tuvākie bija tikai tie, kas piekrita viņa maldiem, to apbrīnoja un slavēja, bet visi citi bija tikai nicināšanas vērti.

Tad Jēzus atbildēdams viņam stāsta līdzību: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja”. Un tad nejauši kāds priesteris, kas droši vien bija nokalpojis savu nedēļu templī, atgriezās uz Jēriku, kur dzīvoja daudz priesteru. Taču, redzot ievainoto, priesteris aizgāja garām. Tad nāca kāds levīts, un arī tas aizgāja garām. To viņi darīja tādēļ, ka tie neuzskatīja guļošo par savu tuvāko. Bet tad nāca kāds puspagānisks samarietis, jūdu acīs visnicināmākais no visiem cilvēkiem. Samarieši ienīda jūdus ne mazāk kā jūdi viņus, tomēr šis puspagāns nejautāja, kas bija guļošais cilvēks, bet piesteidzās, lai tam palīdzētu. “Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un aizveda mājvietā un to apkopa.” Tas, protams, prasīja viņam ne tikai finansiālus izdevumus, bet arī pārtrauca viņa ceļojumu un izjauca viņa darīšanas. Tomēr viņš neapmierinājās ar to, “Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu”.

Un tagad, Kristus jautā “Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas kritis laupītāju rokās?” Atbilde, protams, nav grūta: visi trīs bija saistīti ar mīlestības likumu, parādīt cietušajam žēlastību, bet tikai viens to darīja. Rakstu mācītājs bija pietiekami godīgs, lai to atzītu, taču viņi izvairījās pat pieminēt nīsto samarieša vārdu. Viņš tikai noteica: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja”. Viņš bija spiests atzīt, ka šis samarietis bija pareizāk sapratis bauslību nekā priesteris un levīts. Jēzus atbild: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat”. Šeit slēpjas visas šīs pamācības saturs: Rakstu mācītājam vajadzēja rūpēties par to, lai Dieva likums tiktu pareizi skaidrots un mācīts, bet viņš to nedarīja. Tā vietā viņš ar viltību mēģināja pārsteigt Jēzu, patieso Samarieti, kurš īstenībā pildīja viņa pienākumu, mācīdams un dziedinādams cilvēkus, kas bija ievainoti, sasisti un pusmiruši. Neapšaubāmi, ka tā bija jūsu reliģiskās elites vaina. Patiesībā viņi bija tie, kas nolaupīja vienkāršajiem cilvēkiem patieso Dieva mācību un atstāja tos garīgi pusmirušus. Tie arī tīri praktiskās lietās izmantoja šos cilvēkus, izspieda viņu naudu un mantu, ne priekš Dieva darba, bet saviem nolūkiem. Turpretī Kristus rūpējās par šiem cilvēkiem, dziedināja un žēloja tos, paēdināja un uzmundrināja, izdzina ļaunos garus un piedeva grēkus. Tādējādi Viņš rāda, ka tas, kas nesaprot Evaņģēliju nevar pareizi saprast arī bauslību, kuras mērķis ir vest pie Evaņģēlija. Jo ikviens, kas patiesi cenšas mīlēt Dievu un savu tuvāko, saprot cik nespēcīgs un grēcīgs viņš ir. Šī uzdevuma veikšanai cilvēkam vajag daudz vairāk spēka, nekā tam ir. Tādēļ viņš arvien steidzas pie Kristus lūgdams pēc palīdzības un piedošanas, jo viņš saprot, ka no Evaņģēlija ir atkarīga viņa dzīvība, viņš cenšas to pasargāt tīru, šķīstu un nesagrozītu. Un lai gan rakstu mācītāji un farizeji viņu par to nicina un zaimo, viņš zina, ka Dieva miers ir lielāks par šīs pasaules naidu. Viņa mīļais Kungs un Pestītājs, kurš viņu atpircis pats ar Savām asinīm, arvien to iedrošina sacīdams: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat”. Kristus draudzei arvien ir jāraugās uz savu Kungu, ne sevi. Pāvils, lai šis Evaņģēlijs Kristus draudzē vienmēr tiktu skaidri mācīts un pasargāts no rakstu mācītāju maldiem, savā vēstulē Romiešiem raksta: “Es lieku jums pie sirds, brāļi ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam, un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis”.

Šos apustuļa vārdus senajā baznīcā lasīja pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas, lai kristieši būtu modri un nelaistu pie saviem altāriem tos, kas bija novērsušies no Kristus mācības. Nekādiem maldiem, nepatiesībai un meliem nav vietas tur, kur pats Patiesības Kungs nāks pie savējiem. Tikai apžēlotie grēcinieki, kuru acis spēj saskatīt Godības Kungu, kuru ticības acis redz Viņa miesu un asinis, kas izlietas par viņu grēkiem, drīkst nākt.

Kā to izsaka senie liturģijas vārdi: “Kas svēts, lai nāk. Kas nesvēts, lai atgriežas”. Maran Ata, Mūsu Kungs nāk! Tikai tie, kas mazgājuši savas drēbes Kristus asinīs drīkst nākt. “Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus”. “Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts!” Un Gars un līgava (Kristus draudze), aicina savus svētos: “Nāc!” Kam slāpst lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas! Tie sveicinās savā starpā ar svēto skūpstu, jo melu nedz viltības nav uz to lūpām. Tās ir lūpas, kuras eņģelis ir šķīstījis ar dedzinošo Kristus mīlestības ogli, un tās nu drīkst saņemt Viņa svēto miesu un asinis. Svētīgas ir viņu ausis, kas dzirdējušas Kristus vārdus: “Tev tavi grēki ir piedoti” un svētīgas ir viņu acis, kas skatījušas Godības Kungu mirstam par viņu grēkiem pie Golgātas Krusta”. Un nu arī lūpām, kas apliecinājušas patiesību, tas Kungs saka: svētīgas jūs esat — ņemiet un ēdiet, ņemiet un dzeriet! Mana miesa! Manas asinis! Un lūpas atbild — Āmen. Tiešām nāc, Kungs Jēzu!