Par Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā
30.04.2012 Autors: Aleksandrs Bite e-refleksijas
Jēzus raida uz debesīm brīnišķīgu lūgšanu Viņš nupat ir runājis uz mācekļiem, un tagad Viņš runā uz Savu Tēvu. Kā mēs to lasām: “To pateicis Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja..”
Ko tad Viņš sacīja pirms tam?
Viņš saka: “No Tēva Es izgāju un pasaulē esmu nācis. Un pasauli atkal Es atstāju un eju pie Tēva.”
Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Redzi, tagad Tu saki skaidri un vairs nerunā līdzībās. Tagad mēs zinām, ka Tu zini visu un ka Tev nevajag, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu esi izgājis no Dieva.”
Jēzus tiem atbildēja: “Tagad ticat? Redzi, nāk stunda un tā jau ir klāt, kurā jūs tiksit izklīdināti katrs savrup un jūs Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo ar Mani ir Tēvs. To Es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru Manī. Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”
Šo runu beidzis Jēzus Savas acis, kas bija vērstas uz mācekļiem, vērš uz debesīm un tagad runā uz Savu Tēvu.
Tā mēs redzam Dieva Dēlu, kas stāv starp Saviem mācekļiem un Dievu. Runā uz Saviem mācekļiem, tos pamācīdams, tos stiprinādams. Runā par Dievu, runā par to darbu, ko Viņš ir darījis. Un tad griežas pret Dievu un runā uz Dievu ar pateicību par to žēlastību, ko Viņš ir devis. Runā uz Dievu par saviem mācekļiem, lai tie, palikdami šajā pasaulē, tiktu pasargāti no ļauna. Tā Viņš stāv kā augstais Priesteris starp Saviem mācekļiem un Dievu. Runā uz tiem, kurus Dievs Viņam šajā pasaulē devis un runā uz TO, kurš Viņam šos mācekļus devis.
Mēs redzam šeit, ja mēs tā varētu sacīt, visas kristīgās teoloģijas vai kristīgās ticības būtību. Ne velti tie, kas ir dziļi Svētajos Rakstos ielasījušies un mūsu Kunga ceļu dziļi izpratuši, tie ir sacījuši – šajās Svēto Rakstu rindās ir visvairāk teoloģijas , visvairāk Dieva Vārda mācības, jo šeit tiek runāts par visbūtiskākajām lietām – par Kristus darbu, par Dieva apsolījumiem un arī par mācekļu nākotni mūžībā.
Un tomēr šis teoloģiski visaugstākais Svēto Rakstu fragments, kā viņi to ir nosaukuši, nav izteikts kādas mācību grāmatas vai kāda teoloģiska traktāta veidā. Tā ir lūgšana pēc savas būtības. Lūgšana, kas reizē satur mācību.
Un kā ir sacījis kāds mūsu ticības tēvs, viņš ir teicis – es nezinu nekādu citu teoloģiju kā tikai salikto roku un locīto ceļu teoloģiju, kur cilvēks stājas Dieva priekšā ar savu lūgšanu.
Šim cilvēkam, protams, vispirms ir jāzin kā priekšā viņš stāv. Viņam jāpazīst Dievs un jāzin to, ko Dievs viņam atklājis. Tāpat viņam arī jāzin Dieva prāts, lai viņš zinātu, ko no Dieva lūgt. Viņam jāzin Dieva varenie darbi un Dieva apsolījumi. Citādi viņa lūgšana klejo kaut kur cilvēka paša norādītajos virzienos un domās. Bet tad, kad cilvēks ir atzinis Dievu, kad viņš zina, ko Dievs viņa labā ir darījis un kad viņš zina, ko Dievs ir solījis darīt, tad sākas šī salikto roku un locīto ceļu teoloģija
Saruna nevis par Dievu, bet saruna ar Dievu un saruna ar citiem cilvēkiem Dievs priekšā par Dievu un par viņiem pašiem. Tāpēc mēs varam tiešām šo Svēto Rakstu vietu saukt par pašu teoloģijas sirdi, jo Jēzus tieši tā arī dara. Viņš Dieva priekšā runā uz saviem mācekļiem par Dievu, atklādams viņiem tās lietas, kas ir pašas būtiskākās viņu dzīvē un tad Viņš runā uz Dievu, zinādams Dieva darbu un atklādams to mācekļiem, zinādams Dieva apsolījumus un atklādams tos mācekļiem, lai mācekļi to zina un lai viņi saprastu, ka visa šī, ko mēs cilvēki saucam šai neveiklajā vārdā, teoloģija nav kāda abstrakta, nav kāda teorētiska lieta, bet ir saruna ar Dievu, saruna par Dievu un vārdi, kas ved pie Dieva un ar Dievs visiem kopā.
[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]
Līdzīgās e-publikācijas