Neredzamais pārspēks

Noklausies šo e-publikāciju

“Bet viņš atbildēja: Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” (2.Ķēn.6:16)

Elīsa ir viens no Vecās Derības lielajiem praviešiem. Te mēs dzirdam stāstu par to, kā kara laikā starp israēliešiem un aramiešiem pravietis Elīsa ar savām Dieva dotajām spējām palīdzēja savai tautai pret aramiešiem.

Aramas ķēniņš izplānoja visādas kara viltības, taču Elīsa, būdams pravietis, šos plānus atmaskoja, ka izraēlieši bija vienmēr gatavi ienaidnieka uzbrukumiem. Varētu domāt, ka Elīsa darbojās kā spiegs, taču nē – Dievs vienkārši viņam atklāja, pateica priekšā visus aramiešu nodomus.

Beigās Aramas ķēniņš bija sašutis un nikns, domādams, ka viņu vidū ir kāds nodevējs, un sasauca savus padomniekus. Bet tie viņam izstāstīja, ka izraēliešiem ir tāds pravietis Elīsa, kas zina pat tos vārdus, ko Aramas ķēniņš runā savā guļamistabā. Tāpēc ķēniņš sūtīja savu karaspēku un aplenca to pilsētu, kur bija apmeties pravietis Elīsa.

Elīsam bija kāds kalpotājs, jauns puisis. Un kad viņš agrā rīta stundā iznāca no mājas, tad viņš ieraudzīja, ka pilsēta ir ielenkta, karaspēks ar zirgiem un ratiem ir jau ienācis pilsētā. Puisis bija pārbijies, un nav nekāds brīnums, jo viņš labi zināja, ka viņi grib izrēķināties ar pravieti, un te nu bija vesela armija un kara zirgi, kas nāca Elīsam pakaļ.

Situācija likās bezcerīga, jo viņi stāvēja acīmredzama, milzīga pārspēka priekšā. Likās, ka nekas vairs nevar glābt pravieti. Puisis līdz nāvei pārbijies vaicāja: “Mans Kungs! Ko nu darīsim?” (2.Ķēn.6:15) Bet pravietis viņu mierināja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” (2.Ķēn.6:16) Puisis gan redzēja lielo armiju, kas nāca pret viņiem, bet neredzēja, kas tad viņus varētu aizstāvēt?!

Un tad Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” (2.Ķēn.6:17) Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdz to Kungu: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” (2.Ķēn.6:18) Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējis.

Šim stāstam ir laimīgas beigas. Dievs pasargāja savu pravieti ar ugunīgiem zirgiem un eņģeļu pulkiem. Šis stāsts mums atgādina ko ļoti svarīgi – kaut ar savām acīm to neredzam – mums apkārt ir eņģeļi, Dieva kalpi, un ne vienmēr spēku samērs ir tāds, kādu redz mūsu acis.

Tā ir arī ar mums. Parasti mēs šos eņģeļus neredzam un nejūtam sev blakus, bet tie ir. Taču viņi ne vienmēr iejaucas notikumus un dara to, ko mēs vēlamies, jo viņi pilda Dieva gribu. Un labi, ka tā, jo Dievs visas lietas zina labāk par mums. Un kad reiz mums visas lietas būs lemts redzēt no otras puses, ko mēs tagad neredzam, mēs brīnīsimies, cik bieži eņģeļi mums ir palīdzējuši un mūs glābuši. Āmen.