Pestīšanas reliģija

Par izšķirošu faktoru tiek uzskatīts, ka kristietībā tiek pasludināta augšāmcelšanās cerība.

Tas nozīmē patiesas pestīšanas reliģijas rašanos galveno uzsvaru liekot uz nāves novilktās robežas tālāko pusi.

Bet man šķiet, ka tieši šeit slēpjas kļūda un briesmas.

Pestīšana tagad nozīmē pestīšanu no raizēm, ciešanām, bailēm un ilgām, no grēka un nāves labākā pasaulē aiz kapa.

Bet vai tā tiešām ir Kristus pasludināšanas būtība evaņģēlijos un Pāvila vēstījumos?

Man jāsaka, ka nē.

Atšķirība starp kristīgo augšāmcelšanās cerību un mitoloģisko cerību ir tāda, ka pirmā atgriež cilvēkus viņu dzīvē uz zemes pilnīgi jaunā veidā, kas ir vēl asāk definēts nekā Vecajā Derībā.

Kristiešiem, atšķirībā no pestīšanas mītu cienītājiem, nav pēdējās izejas no zemes uzdevumiem un grūtībām uz mūžīgo, bet, tāpat kā pats Kristus (“Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”), viņiem ir jāizdzer zemes biķeris līdz galam, un tikai to darot, krustā sistais un augšāmceltais Kungs ir kopā ar viņiem, un viņi ir krustā sisti un augšāmcelti kopā ar Kristu.

Šo pasauli nedrīkst priekšlaicīgi norakstīt; šajā ziņā Vecā un Jaunā Derība ir viena.

Pestīšanas mīti rodas no cilvēciskās, robežpieredzes, bet Kristus nāk mūsu dzīves centrā.