Par Jēzus miesas ēšanu
Kristus runā par Viņa miesas ēšanu un asiņu dzeršanu. Te konkrēti Viņš nedomā sakramentālo ēšanu un dzeršanu (jo Svētais Vakarēdiens vēl nebija iedibināts), bet ticības ēšanu un dzeršanu. Tas ikvienam top skaidri redzams un saprotams, lasot Jāņa evaņģēliju (6:27, 29, 35, 47). Viņš saka, ka tikai tāda ticība glābj, kas “ēd Viņa miesu”, tas ir, kam atkal no jauna vajadzīgs Viņa izpirkums, un ka no tās cilvēks pārtiek.
Lai saprastu šo Kristus vēstījumu, vienmēr jāpatur prātā vārdi: ēd un dzer – blakus Manai miesai un Manām asinīm. – Ēst un dzert, pirmkārt, nozīmē iekšēju uztura uzņemšanu, izsalkumā un slāpēs gūstot īstu sātu. Otrkārt, ēst nozīmē, ka šī saņemšana ir nepieciešama ne tikai kādu dzīves laiku, bet visa mūža garumā – gluži kā ķermenim, kamēr cilvēks dzīvo, nemitīgi ir vajadzīga dienišķā maize. Tā Kristus izpirkumam vienmēr ir jābūt mūsu uzturam, kas pabaro mūsu jauno, Dievā dzimušo cilvēku. To ieraudzīsim vārdos: ēst un dzert. Tomēr visskaidrāk uz Kristus izpirkuma nopelnu ir norādīts Kristus vārdos: “Mana miesa un asinis“, ko Viņš pats sludina (Jņ.6:51) par Savu miesu, sacīdams, ka tā ir “dota par pasaules dzīvību“. Tā pats Kristus pasludina, ka tam, kas savā ticībā iztiek bez Dieva vārdiem par Viņa izpirkumu, “nav dzīvības sevī” (Jņ.6:53), bet tas, lai cik aktīvs izskatītos, ir garīgi miris. Pārtikšana no Evaņģēlija vārdiem par Kristu un Viņa izpirkumu ir absolūti nepieciešama tavas dievbērnības pazīme.
Ieklausies Kristus vārdos: ““Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: “Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?” Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi”” (Jņ.6:51–58).
Kad jūdi par to kurnēja un nesaprata, kā Viņa miesas ēšana spēj dāvāt mūžīgo dzīvi, tad Viņš sacīja: “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība” (Jņ.6:63). Citiem vārdiem sakot, es runāju par garīgu ēšanu un garīgu dzeršanu, kas notiek, pieņemot vārdus, ko es jums saku, sludinādams par Savām asinīm un miesu, “kas dota par pasaules dzīvību” (Jņ.6:51). Tikai tad, kad Gars jums šos vārdus dara dzīvus, Viņš jums dod arī Garu un dzīvību. Jums, no Gara dzimušiem cilvēkiem, ir dota garīga dzīve, kurai nepieciešama garīga pārtika, gluži kā ķermenim vajadzīgs ēdiens ik dienu. Tāpat jūsu garīgajam ķermenim ir jātop pabarotam ar Manu miesu – kā jums tas garīgi izskaidrots.
Šī runa par Jēzus miesas ēšanu daudziem šķita grūta un barbariska [kanibāliska], jā, pilnīgi neaptverama! Savukārt tiem, kas katru dienu no tās pārtiek un dzīvo, tā šķiet tuva, dārga un spirdzinoša. Paši ticīgie nespētu labāk izteikt savas iekšējās dzīves būtību, kā to izsaka šie vārdi: Kristus miesa ir ēdiens, un izpirkuma Evaņģēlijs ir viņu iztika un lielākā vajadzība. Tie ir īsti žēlastības bērni, un nekas cits viņus tik labi neraksturo, kā to dara tieši šī īpašība, ka Kristus asins mierinājums ir tiem visbūtiskākā vajadzība. Tie ne vienmēr ir tādi, kādiem tiem jābūt vai kādi tie vēlētos būt, jo viņi vienmēr cīnās ar savām daudzajām vājībām un trūkumiem.
Tomēr tos atšķir tas, ka Kristus ir viņu dzīves svarīgākā nepieciešamība. Gadu no gada tie rūpējas par vienu un to pašu: lasa, klausās, dzied, raksta un runā par Glābēju, par Viņa žēlastību, par Kristus miesu, kas par mums dota, un par grēku – par smago un nospiedošo grēku, kas joprojām pieķeras, dara tos biklus, necienīgus un nevarīgus. Tie nezina, kā lai uzveic šo iedzimtā grēka varu un spēku, tāpēc arvien vēršas pie sava Glābēja, Viņa Majestātes un žēlastības. Jā, vārdi par Kristu un izpirkuma žēlastību ir viņu galvenais uzturs.
Ja dažkārt tie ir kā iesnaudušies un tiem trūkst dārgo žēlastības vārdu, ko izraisa pasaulīgi šķēršļi, nolaidība vai kūtrums, tad iekšējais cilvēks top patiesi vājš – gluži kā cilvēka ķermenis kļūst vājš trūkumā un izsalkumā. Tie staigā apkārt bez prieka un spēka, viņu sejas ir sadrūmušas, viņu ticības apliecība apklususi, viņu gaita kļūst nepārliecinoša un grīļīga. Taču, kad tie atgriežas pie Dieva vārdiem, notiek tāpat kā ar izsalkušiem, kas nākuši pie bagāti klāta galda. Kad viņi ir dzirdējuši evaņģēlisku sprediķi par Kristu un glābjošo žēlastību, to sejas un viss veidols atplaukst, sirds atdzīvojas, ticība, paļaušanās un uzticēšanās Dievam atjaunojas. To visu saņēmuši, viņi vairs nespēj ciest klusu. Ar viņiem noticis pēc parunas, ka paēdis cilvēks ir priecīgs cilvēks.
Protams, mēs neapgalvojam, ka šādi paēdis un Evaņģēlija vārdu atdzīvināts cilvēks vairs neklups un nekritīs. Nē, dažkārt tas joprojām tāpat paliek garīgi slims un nevesels (1.Kor.11:28–31). Tomēr mēs apgalvojam, ka īsta iekšējā cilvēka atdzīvināšana un stiprināšana notiek tikai Kristus vārdos, Viņa dāvanā, ka šie vārdi par Kristu cilvēkam kļūst par nemitīgu dzīves un dvēseles vajadzību. Mūsu Kungs šo īpašību uzsver un rāda kā absolūti nepieciešamu, sacīdams: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī” (Jņ.6:53)
.
Sirds, kas nevar iztikt bez Evaņģēlija glābjošajiem vārdiem, ir pati drošākā garīgas dzīvības zīme, kura apliecina īstu ticību un atgriešanos. Dzīva grēkatziņa un grēksūdze nemitīgi dzen cilvēku pēc Dieva žēlastības, pēc šīs žēlastības vārdiem. Un tas ir zīmīgi, ka šāds cilvēks, kas allaž studē, lasa, pēta, klausās un meklē Kristus žēlastības vārdus, tomēr nekad nebeidz mācīties, jo vēlas iegaumēt un saprast šos vārdus aizvien labāk un labāk.
Dzīvojot īstā Svētā Gara disciplīnā, grēknožēlā un ticības dzīvē, cilvēks piedzīvo Gara ikdienišķo darbošanos un pārmācību, tā ka sirds spēcīgi izjūt sevī mītošo grēku. Bauslība tik dziļi ķer iekšējo samaitātību [iedzimto pirmgrēku], ka cilvēks pats savā dievbijībā nekad negūst mieru un iepriecinājumu. Tieši šo apstākļu dēļ dvēselei katru dienu no jauna ir vajadzīgi Kristus apžēlošanas un glābšanas vārdi. Cilvēki [psiholoģiski] līdz galam nespēj saprast dvēselē notiekošo, un šīs zīmīgās lietas nekad nav pilnīgi apgūstamas ar mācības palīdzību, lai cik cītīgi to mācītos. Taču skaidrs ir tas, ka par šiem cilvēkiem var sacīt Kristus vārdus, ka Viņa miesa ir viņu ēdiens. Tādējādi viņi saņem Kristus iepriecinājumu, ka Viņa nopelna dēļ tie iemantos mūžīgo dzīvību (Jņ.6:39-40).

Ieskaties
Ticības pavadoņi
Laulības vieta pasaulīgajā sabiedrībā
Prasība pēc svētā skūpsta
Nevardarbība un krusts
Pilnīgi atkarīgs un piederīgs Dievam
Ticības lūgšana ir brīnišķīgs atainojums Tā Kunga acīm