Par grēka algu

Noklausies šo e-publikāciju

Bet parunāsim vēl nedaudz par grēka būtību. Jo mums vēl ir jāiedziļinās Bībeles mācībā par grēka algu. Grēka alga ir nāve.

Mēs visi pazīstam šos Svēto Rakstu vārdus. Jau kopš paša iesākuma spēkā ir patiesība: ja ēdīsi no aizliegtā koka augļiem, tu mirdams mirsi. “Ar grēku ir ienākusi nāve, un tādējādi visu cilvēku dzīvē ir ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” “Kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.”

Kas tā ir par nāvi?

Bībeliskā nozīmē nāve nav tas pats, kas iznīcība. Zāle nokalst, puķes novīst, un to kādreizējā atrašanās vieta vairs nav zināma. Ne tāda ir nāve. Nāve ir kas daudz nopietnāks. Nāve ir posts, nelaime un traģiska katastrofa, kurā Dieva radītā kārtība tiek izpostīta un kurā tas, kam bija jābūt veselam, tiek saplosīts un izārdīts, un radības īstā kārtība ir sagrauta. Dieva radītais labais kosmoss ir pārvērsts par dēmonisku anarhiju.

Tādēļ bībeliskā izpratnē nāve nav, pirmām kārtām, fizioloģiska norise. Tā nav nāve, kuru izziņojam sēru vēstīs. Nāve ir gan izplatītāka, gan šausmīgāka.

Reiz dzīvoja jauns cilvēks, kuru Jēzus aicināja kļūt par mācekli. Viņš rīkojās gluži tāpat kā daudzi citi: viņš negribēja atbildēt ar skaidru “nē”, bet centās aizbildināties. Viņš lūdza atļauju vispirms apglabāt savu tēvu. Uz to viņš saņēma neparastu atbildi: seko Man un ļauj, lai mirušie apglabā savus mirušos.

Ļauj, lai mirušie apglabā savus mirušos… Tātad – ir tādi mirušie, kas staigā apkārt, rosās un darbojas virs zemes. Tie ir mirušie, kas pošas bērēm un gatavo apbedīšanu, smagiem soļiem nes zārku un vēlāk, tērpušies melnos, svinīgos tērpos, sēž ap bēru mielasta galdu.

Kas tā ir par nāvi?

Tas ir pirmais nāves veids, ko baznīctēvi sauca par garīgo nāvi. Par to runā Pāvils, saukdams uz Efezas kristiešiem, kuriem ticība bija panīkusi: mosties tu, kas guli, un celies augšā no nāves! Vai arī, kad viņš raksta: “Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos.”

Kas tad ir šis garīgā nāvē sairušais un sadalītais? Kas ir tas, kam bija jābūt veselam, bet kas ir ticis sadalīts?

Šeit dvēsele ir atdalījusies no Dieva. Cilvēks ir pazaudējis ticības saiti ar savu Radītāju, kas piederīga patiesai dzīvei. Sarautas ir neredzamās saites starp debesīm un cilvēka sirdi – lūgšana, Dieva vārda un Svētā Vakarēdiena lietošana. Dvēsele vairs neguļ, pasargāta Dieva rokās, tā vairs neatrodas Dieva vadībā, bet viena pati plivinās lielajā tumsā – kā vientuļš putns, ko tvarsta un dzenā citi garīgi spēki.

Garīgajā nāvē šī atšķirtība no Dieva tomēr nav pilnīga. Daļa no cilvēka joprojām atrodas Dieva rokās. Tas ir cilvēka ķermenis. Dievs turpina gādāt par viņa ķermeni arī tad, kad cilvēks ir nepakļāvīgs un vērš savu gribu pret Dievu. Pat tāds cilvēks, kas apzināti rīkojas pret Dieva gribu, nevar izvairīties no tā, ka viņa sirds un nieres joprojām darbojas pēc Dieva pavēles, ka viņa acis redz un ausis dzird, kā Dievs to licis. Kaut arī ačgārnā cilvēka griba savu ķermeni izmanto grēkam, tas nekādi nemaina faktu, ka ķermenis ar visām tā funkcijām ir absolūti atkarīgs no Dieva.

Kādu dienu Dieva pacietīgā gaidīšana uz grēku nožēlu un labošanos beigsies. Viņš ir gana ilgi gaidījis uz Savu iecirtīgo un dumpīgo bērnu. Tagad viņa dvēsele tiek atprasīta. Viņa pagaidu brīvībai pienācis gals, spītībai beigas, un šīs beigas pienāk ar izbīli. Nu Dieva radība iet bojā. Miesa un dvēsele tiek šķirtas. Miesa dodas pretī iznīcībai, bet dvēsele dus Dieva rokās, mūžīgi atbildīga par saviem darbiem. Tas ir otrais nāves veids, ko baznīctēvi sauca par miesīgo nāvi.

Un tomēr drāma vēl nav beigusies. Nāve mūs sastop vēl trešajā veidolā, kas Jāņa atklāsmes grāmatā tiek saukta par “otro nāvi” un ko parasti dēvē par mūžīgo nāvi.

Tās būtību varētu raksturot tā, ka viss cilvēks – gan miesa, gan dvēsele – tiek mūžīgi šķirts no Dieva. Tomēr arī šis raksturojums mums nekā daudz nepasaka. To, ko tas nozīmē, ir gandrīz neiespējami iedomāties šai pasaulē, jo Dievs vēl aizvien ir klātesošs visās vietās un visās lietās.

Kāds kara laika frontes korespondents reiz rakstīja, ka austrumfrontes lielās ofensīvas granātu krusa bija tik nežēlīga un baismīga, ka elle šķistu tīrā izklaide salīdzinājumā ar krievu kaujas laukiem. Izmantojot šo salīdzinājumu, viņš šos apstākļus aprakstīja ar ļoti tēlainiem vārdiem – kā materiālās pasaules visšausmīgāko pekli. Tomēr šim žurnālistam nav ne mazākās nojausmas par to, ko nozīmē elle, proti, tā ir mūžīga atšķirtība no Dieva. Pat pasaules vēstures vistumšākie brīži salīdzinājumā ar elli ir gluži kā oāze. Pat visbriesmīgākajās katastrofās, kas, šķiet, sagrauj vislabāk nocietinātās vietas, Dievs tomēr ir cilvēkiem klātesošs. Viņš ir klātesošs kā dabas Valdnieks, bez kura ziņas pat zvirbulis nekrīt zemē un ne šķemba, ne atlūza netrāpa mērķī. Ar Savu varu un dzīvību dodošo Garu Viņš ir klātesošs arī agonijā trīcošam cilvēka ķermenim. Ikviens sirdspuksts un ikviens dedzīgs elpas vilciens ir pietiekams pierādījums tam, ka Radītājs nav aizmirsis Savu radību. Viņš ir klātesošs kā Glābējs un Apžēlotājs. Viņš ir bezgalīgi tuvu ikvienam cilvēkam viņa izmisīgajās pūlēs un ciešanās. Un itin visās šajās ciešanu peklēs ir iespējams tuvoties Dievam. Tādēļ ikviena cilvēka priekšā vēl aizvien tiek liktas mūžīgas un neierobežotas iespējas, – tās dotas ar grēku piedošanu un vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem: JĒZUS.

Iedomājieties, kā būtu tad, ja cilvēkiem atņemtu visu to labo, kas, par spīti visam, vēl atrodas šīs pasaules ļaunākajā peklē, kādā mēs, cilvēki, varam iekļūt. Iedomājieties, ja cilvēkiem atņemtu pat pēdējo nojausmu par Dievu, pēdējo iespēju Viņu lūgt, pēdējo cerību uz atvieglinājumu un pārmaiņām un tāpat arī pēdējās labestības druskas, ko Dievs vēl ir saglabājis cilvēku dabā un raksturā. Iedomājieties, ja cilvēkiem atņemtu pēdējos mazos mirkļus, kad tie piedzīvo biedrisku jautrību, uzmundrinošu skatienu, draugu palīdzību vai cilvēcisku pateicību. Ja to visu atņemtu, tad kaut mazliet mēs pietuvotos tam, ko pauž vārdi “mūžīgā nāve”.

Atšķirtība no Dieva nozīmē to, ka jāatsakās no visa, kas šai ļaunajā pasaulē vēl liecina par Radītāja labo radīšanas darbu: no dabas daiļuma, mātes mīlestības, bērnu smiekliem, patiesa biedriskuma, ķermeņa spēka, veselības un dailes, nakts miera un jaunās dienas cerības. Izsvītro un aizmirsti to visu, un pāri paliek vienīgi tas, kas nav nācis no Dieva un ir velnišķīgs Dieva radības izkropļojums, viss neglītais un mokošais, kaunpilnais un sātaniskais, kas vien atrodams šai samaitātajā pasaulē. Iedomājieties visu esamību, nākotni, ikvienu minūti un ikvienu zemes sprīdi piepildītu ar nelietību un ļaunprātību, ar zemiskumu un nekrietnību, ar sātanisku kaisli sāpināt un mocīt, un pāri tam visam uzraksts: Lasciate ogni speranza! (“Atmetiet visas cerības!”) Pilnīgi bez cerības uz jebkādām izmaiņām, vairs nekad nekā jauna, nekad – mūžīgi mūžos!

Tā ir mūžīgā nāve. Tā ir grēka beidzamā alga.