:: e – BAZNICA ::

Lopi, zvēri, zivis, lauki Manim raditi par lab’ [396]

Grēks ir tevim, cilveks, kavēt, Savam Dievam nepateikt,-
Gods ir tevim Dievu slavēt, Šodien sākt, nei mūžam beigt.
Ak apskaties visas lietas: Tev par lab’ ir viss, kas ir;
Viņa sirds tev ar piešķir, Ko tev vaijag’ visās vietās.
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Ērglis mūžam bērnus savus Neapkopj un vada tā,
Kā Dievs tevi un tos tavus Ieslēdz savā glābšanā.
Kad uz tevi mātes miesās Vēl neviens nedomāja,
Dievs par tevi gādāja, Deva tevim tavas tiesas.
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Dievs tev atvēl savu Dēlu, To it mīļu, vienigu;
Tas ir cietis elles-kvēlu, Ka tas tev izpeztitu.
Avots smeļams, neizsmeļams! Kas var izprast, ko tu dar?
Lai ar tev es dzīvot var’, Tu top nievāts, godā ceļams!
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Viņš ar savu svēto Garu Tevi vada, vald’ un māc’,
Tavu sirdi drošu dara, Kad ta elle pret tev šņāc,
Kristibā tev nomazgājis, Apgaismojis tavu prāt’,
Visur stāvejs pie tev klāt, Pašu vell’ un elli rājis!
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Debess, zeme, visas lietas Man par labu raditas;
Visur prieka pilnas vietas, Kur vien griežu actiņas.
Lopi, zvēri, zivis, lauki Manim raditi par lab’,
Ka viņš man no bada glābj’; visas malas spīd tik jauki!
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Viņš man sedz ar savām rokām, Guļot man viņš vakti tur’,
Ir iekš pašām lielām mokām Nebīstos nekā, nekur.
Ja Dievs tāļu būtu bijis, Ja nebūtu glābis man,
Tiešam, tad jau būtu gan Ienaidnieks man sen aprijis!
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Kad nelaime ap man dauzās, Sātans savus spoztus liek
Un uz manu kaklu laužās, – Es nebīztos it neniek’.
Dažu aizņem dažas bēdas, Vesels, paldievs! esmu es;
Eņģ’ļi man uz rokām nes, Redz un sarga manas pēdas.
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Kā tēvs saviem bērnie rādās Sirdi tiem neatraudams,
Tā Dievs ar par mani gādās; Tēvs gan šauš, bet mīļodams.
Viņš grib mācīt, prātu locīt Un ar bēdu-rīkstēm rāt,
Svešam rokā neatstāt, Sirdi atgriezt, bet ne mocīt.
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Tiešām, to es tic un zinu: Kad sirds Dievam uzticās,
Tad – lai bēdu-pēdās minu – Man neviens nezudinās.
Tumši debesi lai skraida, Dievs par brītiņ’ sauli dos;
Tā ir es iepriecēšos, Lai gan tagad bēdas baida.
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.

Dievs, tu turi sirdi tādu, Mīlibā kas karsta ir,
Lai nu savu tev ar rādu; Ak es lūdzos, neatšķir
Man no tavas mīlestības! Es apkampju tev no sirds;
Dod, kas es netopu šķirts Nost no tavas žēlastibas.
Viss, viss zūd kā ūdens-plūd’, Dieva sirds, ta vien nezūd.