:: e – BAZNICA ::

Logos

Jāņa evaņģēlija grieķu oriģinālā “Vārds” ir Logos. Tas bija noteikts, labi attīstīts termins sengrieķu filozofu vidū, kas bija ietekmējis arī dažus jūdu autorus, bet Jānis būs izvēlējies šo vārdu nevis tādēļ, ka bija pagānu filozofu iespaidots, bet tādēļ, ka vārdam Logos ir divas nozīmes – Vārds un Saprāts.

Vārda un Gudrības izpratne, kā kaut kā atšķirīga no Dieva un tomēr nesaraujami saistīta ar viņu bija jūdiem labi pazīstama.

Piemēram, Jeruzalemes Tārgums tulko un paskaidro 1. Mozus grāmatas vārdus šādi:

“..viņi dzirdēja Kunga Dieva Vārda balsi, kas pastaigājās pa dārzu… un Ādams un viņa sieva paslēpās no Kunga Dieva aiz dārza kokiem.”

Tulkojot 1. Mozus grāmatas 19:24 šis pats tulks un skaidrotājs raksta:

“Un Tas paša Dieva Kunga Vārds (MeMRaH) bija nolaidies pār Sodomas un Gomoras ļaudīm.. uguns no tā Kunga klātienes no debesīm.”

Tas liecina, ka jēdziens “Dieva Vārds” pieder Israēlam, vienalga kādā valodā tas ir rakstīts.

Arī Jeruzalemes Kirils norāda uz šo pantu, kas mūsu tulkojumā skan šādi: “Kungs lika līt pār Sodomu sēram un ugunij – no Kunga, no debesīm.” (1.Moz.19:24) Kirils vaicā:

“Kurš Kungs tad no kura Kunga sūtīja uguni un aprija sodomiešu pilsētas?”

Atbilde ir skaidra – Dievs, kurš dara visas lietas caur savu Dēlu, kurš ir viņa vara un labā roka liek ugunij līt pār sodomiešiem. Tā kā Kungs sūta uguni no Kunga, tad starp Tēvu un Dēlu ir atšķirība, tās ir divas personas, bet par abiem tiek sacīt – Kungs. Vārds Kungs ebrejiem bija vispārīgs Dieva vārda aizstājējs, tā kā šeit ir divas personas, kas abas tiek sauktas par vienu Kungu.

Jūdu vidū pastāvēja stingrs monoteisms jeb viendievība, kas patiesu dievišķību ļāva attiecināt tikai un vienīgi uz Dievu. Līnija starp Dievu un visu pārējo realitāti bija stingri un skaidri novilkta. Galvenie patiesā Dieva Jahves kritēriji bija, ka viņš ir vienīgais Radītājs un Visuvaldītājs. Šo iemeslu dēļ viņš vienīgais ir pielūdzams.

Kas attiecas uz Dieva Vārdu un Gudrību tad tās piedalās Dieva radīšanas darbā. Dieva gudrība ir viņa Padomdevēja, un tā ir daļa no viņa paša. Dieva Vārds un Gudrība nav radītas būtnes, tās nav arī kaut kas līdzīgs pusdieviem, bet abi pieder Dieva identitātei, tam, kas pats Dievs ir. Tas nozīmē, ka jūdu rakstos unikālajā viena Dieva identitātē vērojamas reālas atšķirības. Jaunā Derība izmantojot šo jūdu izpratni vienīgā patiesā Dieva identitātē organiski iekļāva Jēzu kā Dieva Vārdu un Gudrību.

Šādi tika demonstrēts jūdu monoteisma eshatoloģisko ilgu piepildījums, ka viens Dievs tiks atzīts visā pasaulē, pār kuru tas pilnībā valdīs. Jēzus netika pievienots vienam Dievam kā vēl viens Kungs vai Dievs, bet organiski iekļauts viena vienīgā Dieva identitātē.

Labs piemērs tam kā Jēzus līdzi dalījās viena Dieva suverēnajā valdīšanā bija tas, kā kristieši izskaidroja 110. psalmu: “Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu.” (Mt.22:44-45)

Šis psalms kopumā Jaunajā Derībā ir citēts 21. reizi, vairāk nekā jebkurš cits Vecās Derības teksts. Vēstulē ebrejiem (1: 4) lasām, ka Jēzus ir ‘tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik augstāku vārdu par tiem viņš ir iemantojis.” Viņa augstais vārds var būt vienīgi paša Dieva vārds.

“Vārds bija pie Dieva.” Tas ir papildinājums, lai pasargātu no maldiem, ka Dieva Vārds ir tikai Dieva Tēva izpausme, bet nav atšķirīga persona. Pēc tam, lai pasargātu no maldiem, kas vēlējās nošķirt Dieva vārdu no Dieva pilnīgi, un tiem, kas apgalvoja, ka Dēls nav Dievs pēc savas dabas, Jānis tūdaļ piebilst: “Vārds bija Dievs”. Burtiski šis teikums oriģinālā skan: “Dievs bija Vārds.”

Luters savā tulkojumā saglabā oriģinālo vārdu kārtību. Tomēr grieķu oriģinālā vārdam Dievs šeit nav noteiktā artikula. Tas nozīmē, ka Tēvs nav Vārds, bet Vārdam tāpat kā pārējām Trīsvienības personām visā pilnībā piemīt dievišķība. Tādēļ latviešu tulkojumā, tāpat kā daudzos citos, vārdu kārtība ir mainīta: “Vārds bija Dievs”.