205. Ko Bībele māca par Jēzus nākšanu uz tiesu?


Ko lai nu sakām?

Vēstulē romiešiem Pāvils vismaz piecreiz izmanto aramiešu izteicienu “Ko lai nu sakām?” Šie vārdi – mai qâ mashmạ lan? – bieži vien bija draudzes uzruna sprediķa beigās, aicinot klausītājus šo jautājumu nozīmi atspoguļot praktiskā līmenī. Kristīgā ticība ir dzīves veids, un kristībā kristietis kļūst par Jēzus mācekli.

Ko lai nu sakām?

Kāds Jēzus ir iespiedies mūsu prātos tagad, kad esam Viņu aprakstījuši gan tā laika literatūras, gan vissenāko un vismazāk cenzēto jūdu normatīvo avotu gaismā?

Vislabāko pārskatu par mūsu sniegumu varēs gūt, pārskatot satura rādītāju. Mūsu tēma bija ļoti tālejoša un grūta. Pirmkārt, zinātniskā pieeja kopumā nozīmē iepriekš pieņemtu organizētu un konsekventu vispārējo un konkrēto datu izklāstu. Mēs jau redzējām, ka ideogrāfiskajās disciplīnās, tas ir, disciplīnās, kuras nodarbojas ar jēdzienisko domāšanu, ir jāatrod tēmu “vadošie viedokļi”, to topos jeb “novietojums” cilvēka domu dzīvē. Šā iemesla dēļ “Mesija Vecajā Derībā” ietvēra diezgan plašu diskusiju par humanitāro zinātņu autonomiju un atbilstošas metodes atrašanas un datu apkopojuma nozīmi.Un te nevajadzētu piemirst, ka secinājumi visvairāk tuvojas patiesībai tikai tad, kad jautājums tiek pētīts virzībā no vispārējā uz atsevišķo.

Tomēr jautājums par to, cik aptveroši ir pētījumi, Bībeles studēšanā ir ārkārtīgi grūts, jo tā atklāj semītisko pasaules uzskatu. Turklāt, kā parādās daudzos nesenākos Midrash pētījumos, rabīnu pasniegšanas un argumentācijas metode atspoguļojas pat evaņģēlijos un Pāvila vēstulēs. Kādā pētījumā to pamatīgi parādīja somu profesors Timo Veijola, sacīdams, ka pasniegt Vecās Derības teoloģiju plašai publikai ir grūts uzdevums, jo

“tas prasa no rakstnieka ne tikai pamatīgas Bībeles un teoloģiskās zināšanas, bet arī plašu dzīves pieredzi, bez kuras viņš atrodas briesmās vienkāršot Dievu tā, kā to darīja Ījāba draugi”.

Sakņu pētījumos mans mērķis bija aizpildīt kādu vispārēju trūkumu, kas dominē gan Vecās, gan Jaunās Derības teoloģijā attiecībā uz “vispārpieņemtiem un zināmiem datiem” jūdaismā. Ja kritiķis to nezina, viņam būs nosliece iesniegt argumentus, kas attiecībā uz mūsu reliģijas pamatiem ir gluži nereālistiski. Pie tiem pieder gan opozīcija pret “pravietojuma piepildījuma” teoloģiju, gan tēze, ka Lūka neko nezināja par salīdzināšanas mācību, gan arī citi.

Bez šaubām, katram no mums ir kāda nosliece, un pie savas tēmas vienā vai otrā veidā mēs nonākam ar iepriekšpieņemtiem priekšstatiem. Visi vispārinājumi – gan liberāli, gan burtiski – zinātnieku aprindās ir “saskaņošanas”, ar ko tiek nokārtoti kādi jautājumi. Romiešiem 12:6, runājot par pravieša spējām “saskaņā ar ticības mēru”, ir izmantota grieķu valodas frāze kata ten analogian tes pisteos – mums ir jārīkojas “saskaņā ar ticības analoģiju“! Ja mēs tā rīkojamies tādēļ, ka esam pārliecināti, ka uz mūsu pētāmo materiālu var paļauties, tas tiek uzskatīts par protestu. Tomēr arī neticība rada savas analoģijas, un tās var rasties no jau eksistējošas pretējas formas. Vārds “protests” būtībā nozīmē “atrašanos kādā pusē”. Ja kāda pētījumu metode tiek svētīta kā vienīgā pieņemamā zinātniskā metode, visa diskusija var novest tikai “strupceļā”, kā izteicās kāds akadēmiķis:

“Dažādas partijas ir viena otras metodoloģiju un savas vispārējās situācijas cietumnieces.”

Mūsu sakņu pētījumi nav mēģinājums ņemt par “paraugu” jūdu ekseģēzes metodes, bet tikai zinot jūdu rakstu skaidrojuma īpašās iezīmes, mēs varam saprast, kādai domu pasaulei pieder Jaunās Derības sniegums.

Otrkārt, tieši jūdu literatūras “paraugi” pierāda, ka jautājumi ir vēsturiski. Tiesa, vērtīgu atbalstu kopumam var sniegt tendence uz vairošanos daloties, kad problēmas tiek sadrumstalotas sīkās vienībās, bet tomēr pārāk bieži risinājumi, kas “visdabiskāk izriet no teksta” un atbilst paši savam “skaidrojumam”, ved uz interpretācijām, kas nesaskan ar tekstu. Turklāt, ja mēs kaut ko cenšamies zinātniski pierādīt kā “nevēsturisku”, visskaidrākais mūsu pūļu rezultāts ir visa teoloģijas darba atzīšana par spēkā neesošu. Labs piemērs par indivīda apgaismošanu būtu islams: jaunajam kamieļu dzinējam Muhamedam nebija vairāk kā virspusējas zināšanas par kristietību un jūdaismu, bet no tām viņš izveidoja kultu, kas, viņaprāt, labāk iederējās viņa kultūrā.

Redzot visu iepriekšminēto, būtu labi, ja mēs nopietni uztvertu novērojumu, ko 1982. gada augustā Bosejā izdarīja Luterāņu vispasaules federācija:

Iepazīstoties ar jūdaismu un jūdu tautu, baznīca iegūst pilnīgāku izpratni par savām Bībeles saknēm”.

Šis atklājums izraisīs “jaunu ticības lēcienu” visās baznīcas dzīves jomās. Ar Jaunās Derības interpretāciju saistītais rabīnu materiāls ir tik bagātīgs, ka pret to nevajadzētu izturēties familiāri. Tiesa, visi viduslaiku un vēlākie rabīnu Vecās Derības komentāri ir tā dēvētajā “RaSHI” rakstā, kas atšķiras no parastiem ebreju burtiem un tāpēc izskatās kā nepārvarama siena katram, kurš mēģina izlasīt kādu no šiem darbiem. Bet, kad jūs pārvarat sākuma grūtības, ebreju valoda tekstos ir salīdzinoši viegla.

Tā kā kristīgās baznīcas galvenajiem pētījumiem vajadzētu koncentrēties uz kristoloģiju, mesiāniskās cerības pamatiem, tad no šiem diviem sakņu pētījumiem būs tieši redzams, cik tālejošu mesiānisko norāžu ietvaru atver vismazāk cenzētie, likumīgie jūdu avoti Targum, Midrash un Zohar. Metodoloģija tiešām uzsver piemērota avota materiāla nozīmi, it īpaši no pētāmā objekta viedokļa. Kristiešu rakstniekam vajadzētu būt drosmīgam, lai ienirtu Bībeles dzimtajā augsnē un vismaz uzklausītu, ko par tās tekstu saka vissenākie Vecās Derības interpretētāji.

Kādus gan augļus ir devis mūsu Jaunās Derības pētījums? Vissvarīgākais, iespējams, ir atziņa, ka it īpaši Jonatāna Targums aramiešu valodā un Midrash ietver varenu mesiānisku tēmu, kas joprojām tiek atspoguļota viduslaiku rabīnu ekseģēzē, it sevišķi RaSHI komentāros, un tie gandrīz vienmēr pieskaras kādai Jaunās Derības domai. Otrkārt, evaņģēliju un Pāvila vēstuļu pasniegšanas veidā un domāšanā mēs bieži varam redzēt sinagogas sludinošajai literatūrai tipisku spriešanu. Turklāt jau šodien mēs redzam, cik vareni Nāves jūras pergamentu atklāšana ir ietekmējusi izpratni un atkārtotu novērtēšanu, it īpaši attiecībā uz Jāņa evaņģēliju un Pāvila teoloģiju. Pat kritiskiem un objektīviem zinātniekiem, kā, piemēram, Džonam A.T. Robinsonam, ir nācies datēt evaņģēliju izcelšanos vēl agrāk nekā kādreiz varēja kaut sapņos rādīties kādam par fundamentālistu apzīmētam rakstniekam. Un “Jeruzālemes skola” ir sākusi satricināt teologu prātos nocietinātās darba hipotēzes par Marku kā visagrīnāko evaņģēlistu. Robinsons uzskata, ka šo iemeslu dēļ varētu izrādīties, ka nāksies atjaunot “Ievadus”, kas tika izmantoti kā mācību grāmatas teoloģiskajos semināros.

Mēs jau redzējām, ka no satura viedokļa evaņģēliji ir saskaņā ar jūdu domāšanas un vērtību pasauli, kaut arī Jēzus mācība pārstāv daudz agrīnāku posmu nekā vairums no rabīnu paziņojumiem, kas ir paralēli Viņa spriedumiem. Talmudā var skaidri redzēt, ka gudrie apzināti izvairījās no interpretācijām, kur bija jūtamas kristīgas izpausmes. Lūgšana “Mūsu Tēvs” ietver pirmskristietības laika frāzes un lūgumus, kas ir saglabājušies jūdu lūgšanu literatūrā, kaut arī, kā uzsvēra Dr. Gotlībs Kleins, “tai laikā tikai Jēzus varēja lūgt tādu lūgšanu”. Turklāt tā atklāj iezīmes, kas norāda uz augšāmcelšanās ticību. Rutes Midrash, 22. psalma Midrash un jūdu lūgšanu literatūras gaismā Kunga Svētais Vakarēdiens ir saprotams kā mesiānisks mielasts, kas norāda uz mūžības perspektīvu. Patiesu materiālu var redzēt arī Jēzus eshatoloģiskajās sarunās, kuru saturs nevar būt “pirmās draudzes teoloģija”, ko vēlāk izgudroja paši mācekļi. Tās ir jāsaprot, balstoties uz atbrīvošanu, “divām Mesijas dienām” un diviem beigu laiku piepildījumiem. Visā Jēzus mācībā mēs atrodam “mesiānisko motīvu”, vai tas būtu jautājums par Sevis pasludināšanu vai arī Viņa mācību sarunas vai līdzības. “Tādas lietas nav izgudrotas!” – kā savulaik izsaucās Ruso. Tās nāk no paša Jēzus, un tās pieder pie Viņa mesiāniskās lomas: mēs atceramies, ka Mesija ir tas, kuram ir jādod teamei torah hadashim – “jauni Toras interpretācijas principi” un jauna motivācija.

Kā tad šos sakņu pētījumus varētu izmantot? Lasītājs sapratīs, ka teoloģiskam pētījumam, kas koncentrējas uz Bībeles kristoloģiju, ir tāds raksturs, ka tas izveido saites pat starp dažādām konfesijām, kā liecina priekšvārdā minētā vēstule no austrumu Mezopotāmijas un Asīrijas baznīcu arhibīskapa. Otrkārt, teologiem ir jāstrādā ekumēniskā kontekstā. Tādēļ varētu būt, ka šādas grāmatas sniegsies arī pār žogiem, kas šķir mūsu Rietumu baznīcas.

Sakņu pētījumi ir radušies no mīlestības un rūpēm par Dieva izredzēto tautu. Tādēļ visvairāk sirdi sasildīja Izraēlas jūdu kristiešu ebreju periodikas izdevuma Be-Šuv publicētais diezgan plašais J. Kuglera pārskats par sākumā ebreju valodā izdoto grāmatu “Mesija Jaunajā Derībā rabīnu rakstu gaismā”. Raksta autors vispirms paziņo, ka “pirmoreiz mūsu paaudzē ebreju valodā runājošie Izraēlas jūdu kristieši tur rokās pētījumu grāmatu par Mesiju savā dzimtajā valodā.” Tā kā ebreju teksts ir koncentrētāks un ietver jēdzienus, ko ir grūtāk aptvert nekā šajā versijā atrodamos, jo šī grāmata ir uzrakstīta ebreju valodā nerunājošiem cilvēkiem, iepriekš es baidījos, ka ne viss tiks lasīts un saprasts. Tomēr J. Kuglers izsakās, ka, kaut gan grāmatas tēze pieskaras arī rabīnu interpretācijām,

“tā tomēr nav grūti lasāma grāmata, un to var viegli saprast no sākuma līdz beigām. Šai pieejas metodei ir tāda priekšrocība, ka vēlāk, pēc izlasīšanas, tā kalpos arī kā laba mācību grāmata, vedot uz dziļākiem pētījumiem.”

Izraēlā apstākļi baznīcas un sinagogas savstarpējā konflikta izskaušanai ir labāki nekā diasporā, jo tur israēliešiem nav tāda pati vajadzība aizsargāt savu nacionālo eksistenci. Varētu būt pat tā, ka Jēkabs un Ēsavs drīz satiksies pie Jabokas upes. Jūdam ir vieglāk aptvert evaņģēliju nekā pagānam: jūdam tas noteikti ir klupšanas akmens, bet pagānam, pēc Pāvila vārdiem, – “ģeķība”. Ievērojamais vadošais zviedru rabīns Markuss Ērenpreiss kādā no savām grāmatām apraksta klejojošu jūdu, kas klaiņo apkārt kā bezpajumtnieks, iedams no vienām durvīm pie otrām, no vienas grupas pie otras. Beigās viņš apstājas, vairs nespēdams paspert ne soli. Tad viņš savā priekšā ierauga kādu, līdzīgu Cienīgam Sirmgalvim, kurš jautā: “Kāpēc tu esi apstājies?” “Es vienkārši nespēju iet tālāk,” viņš atbild. Cienīgais Sirmgalvis viņam saka: “Tā būs nelaime, ja padosies tieši šobrīd, jo tu zaudēsi Dzīvības garu; un galu galā tu kļūsi kā kluss akmens.”

Kristīgā baznīca, neatgriežoties pie savām saknēm, saduras ar tām pašām briesmām.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.