Garīdznieki izceļ savus darbus

“Jo, runādami lepnus, tukšus vārdus, tie vilina ar miesas kārībām netiklās baudās tos, kas tikko izbēguši maldu ceļu gājējiem.” [2.Pēt.2:18]

Tu jautā: kā gan šos garīdzniekus var nosaukt par avotiem bez ūdens un mākoņiem bez lietus, ja tie taču sludina pa visu pasauli? Sv. Pēteris atbild: viņi diemžēl sludina un lej ūdeni pat pārāk daudz, taču tie ir tikai veltīgi, tukši un uzpūsti vārdi, ar kuriem tie pierunā pilnas klausītāju ausis, lai ļaudīm šķistu, ka tiek sacītas brīnišķīgas lietas. Tomēr aiz šiem vārdiem nav gluži nekā.

“..tie vilina ar miesas kārībām netiklās baudās tos, kas tikko izbēguši maldu ceļu gājējiem.”

Tādi ir šie avoti un mācītāji — tie vilina un satver tos, kuri tik tikko izbēguši no ļaunuma un maldiem. Bērns, kas ir kristīts un izbēdzis no visiem grēkiem, atkarots no velna varas, pārcelts no Ādama Kristū, sākdams kaut ko saprast ar savu prātu, drīz vien tiek sagūstīts un aizvests maldos.

Vajadzētu mācīt kristiešiem par ticību, mīlestību un svēto krustu, bet mūsu garīdznieki izceļ savus darbus, kas aizved atpakaļ maldos, no kuriem šie cilvēki jau bija izbēguši. Kā tas notiek? Tā, ka viņi ar miesas kārībām vilina ļaudis netiklās baudās.

Te tu skaidri dzirdi, ka Pēteris nerunā ne par vienu citu kā tieši par mācītājiem, kuri valda kristiešu vidū, tur, kur ir kristīti un ticīgi cilvēki. Neviens no turkiem vai pagāniem nav izbēdzis no maldiem; tikai kristiešu vidū ir šāda iespēja vilināt dvēseles un sasaistīt tās velna valgos.