Dzīve ir jāizbauda

Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu. Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam tavam niecības pilnam mūžam; patiesi, tas ir tas, kas piekrīt tev šai mūžā, un tas ir atalgojums tev par pūlēm, kādām tu nododies zem saules. [Sal.māc.9:7-9]

Šeit Mācītājs runā par šīs zemes dzīvi. Viņš izsaka šos cildenos vārdus, kaut arī secina, ka, domājot šīs zemes ietvaros, dzīve ir nežēlīga, netaisnīga, īsa un pat bezjēdzīga [Sal.māc.9]. Var teikt, ka nav lielāka reālista par ticīgo. Ticīgais nav kāds sapņotājs, kurš dzīvo savās ilūzijās vai māņos. Ticīgais ir reālists, kurš apzinās ne vien to, ka pasaule ir pilna ļaunuma un netaisnības, bet arī viņš pats ir ļauns un netaisns. Arī pagāni saka, ka šī pasaule ir pilna ar ļaunumu un netaisnību, bet vienīgi ticīgais vēl piebilst, ka arī viņš pats ir ļauns un netaisns. Turklāt viņš savu ļaunumu nenoliedz un neattaisno.

Tomēr pateikties, priecāties un staigāt svētku drēbēs ticīgajam liek tas, ko nevar uzzināt vērojot šo pasauli un filozofējot par dzīvi. Proti, to viņš var pateicoties Evaņģēlijam. Bet Evaņģēliju ir jāmeklē ārpus šīs pasaules lietām un pieredzes. To ir jāmeklē vienīgi Bībelē – Dieva vārdā. Evaņģēlijs ir prieka pilna vēsts, ka Dievs tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu Kristu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

Tā nu ticīgais par Dieva doto dzīvi un visām laicīgajām lietām var priecāties, un tās izbaudīt, pateicoties tam, ka Dievs viņam dāvājis Kristu – pamatu ticībai, cerībai un mīlestībai.

Ja ticīgais tic, tad viņš tic Kristum, kurš, izpērkot cilvēku ļaunumu, mocījās krusta nāvē. Ticīgais netic ne sev, ne šai pasaulei un tās varenajiem.

Ja ticīgais cer, tad viņš cer uz Kristu, kurš ar savu augšāmcelšanos ir apliecinājis, ka ir pats Dievs, un arī ticīgais tiks uzmodināts no nāves. Ticīgais necer uz šo pasauli, un negaida no savas rosības visu labo.

Ja ticīgais mīl, tad viņš mīl Kristu, kurš pirmais viņu mīlēja, un bez jebkādiem darbiem un nopelniem dāvāja ticīgajam grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Ticīgais nemīl šo pasauli, nedz to, kas tajā.

Runājot par šīs zemes dzīvi Bībelē arvien tiek runāts divējādi. Proti, kā dzīvo bezdievji, un kā dzīvo ticīgais. Bezdievis dzīvo vadoties pēc tā, ko vēlas viņa miesīgais prāts, bet ticīgais vadās pēc Dieva vārda. Bezdievis par dzīvi spriež paļaujoties uz savu prātu, domājot, vērojot un izdarot loģiskus secinājumus, un pievēršas elkiem. Ticīgais turpretī uzticas un pateicas Dievam.

Ticīgais bieži krīt šaubās un izmisumā saskaroties ar šīs pasaules un pats ar savu ļaunumu, tomēr, ja neticīgais domātu par to, par ko domāja Mācītājs, viņš sacītu: “ēdīsim un dzersim, jo mēs rīt mirsim,” tomēr ticīgais saka: “priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Mans prieka pamats nav ne manī, ne šajā pasaulē, bet Kristū. Un to man neviens neatņems. Jo mantu, kas ir debesīs, neizrok zagļi un nebojā rūsa.”