Dievišķās Majestātes noslēpumi atklāti Bībelē

Apgalvojums, ka Svētajos Rakstos dažas lietas ir apslēptas, ir atskanējis pasaulē. Velns ar šādu apgalvojumu palīdzību cenšas atturēt cilvēkus no Dieva vārda lasīšanas un darīt Svētos Rakstus nicināmus, lai varētu panākt, ka Baznīcā valdītu viņa samaitājošās filozofijas mācības.

Es gan atzīstu, ka daudzas Rakstu vietas ir noslēpumainas un neskaidras – ne tādēļ, ka tajās runāts par augstām lietām, bet tādēļ, ka mums nav zināmi daudzi vārdi un valodas lietojums; taču tas nemaz netraucē atzīt visas lietas, par kurām runāts Rakstos. Jo kas gan Rakstos vēl varētu būt un palikt tik dziļi apslēpts pēc tam, kad zīmogs ir salauzts, kad akmens novelts no kapa durvīm un vislielākais noslēpums ir atklāts, proti, ka Kristus, Dieva Dēls, ir tapis Cilvēks, ka Dievs ir trīsvienīgs un mūžīgs, ka Kristus mūsu labā ir cietis un valdīs mūžīgi? Vai tad tas nav kļuvis zināms visai pasaulei, vai par to netiek dziedāts visās malu malās? Un, ja izņemsi Kristu no Rakstiem, – ko tad vēl tajos varēsi atrast?

Tādēļ it visas lietas, kas atrodamas Svētajos Rakstos, ir skaidri atklātas, lai arī dažas Rakstu vietas varētu šķist nesaprotamas, jo vārdi mums vēl nav pazīstami. Bet, ja zinām, ka visas lietas, kas aprakstītas Rakstos, ir celtas visspožākajā gaismā, tad būtu tiešām muļķīgi un bezdievīgi dažu nezināmu vārdu dēļ saukt arī pašas lietas par noslēpumainām.

Ja kādā vienā Rakstu vietā vārdi ir neskaidri, tad citā tie ir skaidri, un tādā veidā šī pati lieta tiek atklāta visai pasaulei visskaidrākajā veidā. Tā Rakstos viena un tā pati lieta vienreiz ir izteikta skaidros vārdos, bet citkārt tā paliek apslēpta mums nezināmo vārdu dēļ. Tomēr, ja pati lieta ir skaidra, tad nav svarīgi, vai tās aprakstā kāda zīme ir noslēpumaina, jo daudzas citas zīmes, kas saistītas ar šo pašu lietu, ir skaidras. Kurš gan sacītu, ka publiskā aka nav atrodama, ja tie, kuri ir uz blakus ielas, to nevar redzēt? Visi, kas nonāk tirgus laukumā, to taču redz!

Raksti un tajos atrodamie dievišķās Majestātes noslēpumi vairs nav nošķirti un tālu no mums, bet nolikti mūsu durvju priekšā un brīvi pieejami, saskatāmi mūsu visu acīm – tad, kad Kristus ir atvēris mums saprašanu, ka spējam izprast Rakstus. Evaņģēlijs ir pasludināts visai radībai (Mk.16:15), un “vēsts iziet pa visu pasauli” (Ps.19:5), “jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai” (Rom.15:4); tāpat arī “visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai” (2.Tim.3:16).

Tas, ka daudziem daudzas lietas ir un paliek noslēpums, tā notiek nevis Rakstu noslēpumainības, bet gan cilvēku akluma vai laiskuma dēļ, jo tie necenšas saskatīt visskaidrāko patiesību, – kā Sv. Pāvils saka par jūdiem: “..apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm” (2.Kor.3:15) un: “Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls” (2.Kor.4:3-4). Tāpat jau tas, kurš pats sev aizsējis acis vai arī tīšuprāt ieiet tumšā telpā un paslēpjas no dienas gaismas, varētu uzdrīkstēties apsūdzēt sauli un dienu tumšumā. Tā nu nožēlojamiem ļaudīm vajadzētu pārstāt vainot skaidros Dieva Rakstus viņu sirds aplamajā, zaimojošajā tumsībā.