Dažas domas Lielo katehismu lasot
Noklausies šo e-publikācijuDoktors Mārtiņš Luters reiz kādā sprediķī ļoti precīzi formulēja mācības un personas šķirtas aplūkošanas problēmu:
“Mīlestība raugās uz cilvēku, bet ticība – uz mācību.”
Kā tas ir iespējams un kā tas notiek?
VIII baušļa izskaidrojums Lielajā katehismā skaidri definē nepatiesu liecību: “..nepatiesa liecība ir viss, ko nevar pierādīt, kā pienākas…”[1], taču runājot par atklātiem grēkiem tiek teikts: “Kas ir atklāts dienas gaismā, pie tā vairs nevar būt neslavas celšanas vai arī nepatiesas tiesāšanas un liecināšanas. Piemēram, ja mēs nopeļam pāvestu un viņa mācību, kas grāmatās nodota atklātībai un izsludināta visā pasaulē. Kur grēks ir atklāts, tur atbilstoši jāseko atklātam nosodījumam, lai ikviens no tā sargātos.”[2]
Līdz ar nepatiesas liecības definīciju tiek dots arī skaidrojums, kad, savukārt, atklāta un patiesa liecība ne tikai ir iespējama, bet arī nepieciešama. Izteikta vai uzrakstīta ticības apliecība ir publiska un “gaismā nākusi” liecība, un tātad: mācības un personas šķirts aplūkojums realizējas kā personas ticības apliecības aplūkojums šķirti no pašas personas attaisnošanas vai notiesāšanas, jo “Dievs pats nostājas vidū un nošķir taisnību no netaisnības, labu no ļauna.”[3] Šī nošķiršana balstās ārpus cilvēka esošā autoritātē – Dieva vārdā; tā vadībā un ar tā palīdzību nošķiršana kļūst reāla, redzama un apstiprināta. Apliecinājums, kas izpaužas kā piekrišana vai noraidījums, ir tikai šīs, jau esošās sadraudzības vai norobežošanās publisks apstiprinājums. Kritika un nosodījums, kas izpaužas, analizējot un atspēkojot maldīgu apliecību, sekojot baušļa prasībām, ir patiesas publiskas liecības došana par atklātu grēku, bet mērķis tam ir divējāds: vērsts uz citiem cilvēkiem, kā jau tika citēts: “..lai ikviens no tā sargātos”[4] un vērsts uz apliecinātāju: “..viņa labošanas dēļ”[5], jo “..kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis” [Mt.18:15].[6]
Lai cik tas nebūtu dīvaini un skumji, šo katehismā atrodamo elementāro patiesību nav pamanījuši ne tikai daudzi laji, bet arī mācīti teologi, kā rezultātā jebkuru diskusiju vai kritiku ir iespējams paša ērtības dēļ pārorientēt no teoloģijas uz personībām.
Interesants ir jautājums par iemesliem, kas to nosaka. Dr. Reinhards Slenska raksta: “Kristīgajā ticībā kā Dieva dāvana pastāv sadraudzība ar Dievu Jēzū Kristū, iemājojot Garam [Rom.8:1-17]. Tā cilvēkā norisinās atdzimšana, no vecā top jauns cilvēks. Šī pneimatiskā realitāte liekama pirms visām hermeneitiskajām problēmām, kuras, savukārt, teoloģiski atbilstoši var aptvert, tikai pamatojoties uz šo garīgo priekšnosacījumu.”[7] Gara iemājošana ved pie t.s. iekšējā sprieduma, kad kristietis Gara vadībā sev izspriež un atšķir dogmas un uzskatus, kas, savukārt, parādās otrā, ārējā spriedumā jeb iekšējās ticības pārliecības apliecinājumā.[8] Tas notiek pamatojoties Svētajos Rakstos, un Gars ir tas, kurš nosprauž robežas, kas īstenojas kā ticības un neticības, paklausības un nepaklausības, saprašanas un nocietināšanās nodalīšana.
Aplūkojot šādas reakcijas, ir jāņem vērā cilvēka domāšanas īpatnības. Katra cilvēka domāšana, tā eksistence un izziņa garīgā sfērā balstās cilvēka iepriekšpieņēmumos, intelektuāli akceptētās dogmās jeb aksiomās. To ir pamanījuši jau pagānu domātāji, tādi kā Platons, Epiktēts un Seneka. Šīs dogmas kalpo kā pamats un orientē cilvēka rīcību, aptverot attiecīgo personu visā tās kopumā. Atmetot tās vai kā citādi zaudējot, piemēram, diskusiju ceļā, nopietnas argumentācijas priekšā vai sastopoties ar cita veida pārbaudījumiem, cilvēks tiek dezorientēts, viņa pašapziņa – ievainota, bet viņa dzīve kļūst bezmērķīga.
Līdzīga konfliktsituācija veidojas kristīgajā ticībā, kad cilvēkam neatliek nekas cits, kā vienīgi pieņemt ticībā jauno atziņu [dogmu], aizstājot ar to veco, vai arī pretoties, aizstāvot to fundamentu, kuru tas iepriekš pats ar saviem spēkiem uzcēlis. Pretošanās un aizstāvēšanās ir tā pati bēgšana un slēpšanās [1.Moz.3:8], atrunas, atliekot šo konfliktsituāciju uz nenoteiktu laiku [Ap.d.24:25], jeb, vēl vienkāršāk – sirds nocietināšana, noniecinot kristīgo mācību un pārejot no problēmas uz personībām, tādā veidā uzņemoties Dieva funkcijas. Tā ir taktika, ko izmantoja jau Ādams, kad vainoja savu sievu un, galu galā, arī pašu Dievu sevis izdarītajā [1.Moz.3:12]. Ikviens “vecais Ādams” turpina darīt to pašu.
Tits Līvijs, pagānu vēsturnieks, ir konstatējis, ka, lai noveltu no sevis vainu, cilvēks kļūst neticami daiļrunīgs. Iedzimtais grēks, kas formē un ietekmē domāšanu un uztveri, liek tās pamatā pieņemt dogmas, kas pauž pretestību Dievam, Viņa mācībai, un īstenojas kā garīgs eskeipisms, nosakot gan cilvēku savstarpējās attiecības, gan attiecības ar Dievu.
Var droši apgalvot, ka dogmu konflikta jeb ticības apliecības kritikas laikā horizontālajā jeb cilvēcisko attiecību līmenī attieksme pret kritiku arvien būs noraidoša, parādīsies kā aizvainojums un izpaudīsies negatīvās pretreakcijās. Šāda situācija šķiet pagalam fatāla, ja neņem vērā kristīgās ticības apliecības kritikas vertikālo asi, jo “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” [Fil.2:13] zināt, kam paļauties [2.Tim.1:12], liekot atspīdēt gaismai iepriekšējās neizpratnes tumsas vietā, dodams “Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā” [2.Kor.4:6].
Ja kritika ir balstīta Dieva vārda mācībā, tad tās noraidījums ir mācības noraidījums. Šis secinājums saista VIII bausli ar II, kura skaidrojumā lasām par patiesu un nepatiesu zvērēšanu, kur teikts: “Tādēļ ir pavēlēts, lai Dieva vārdu nepieminam ar viltu un nelietojam gadījumos, kad sirds labi zina vai tai vajadzētu zināt, ka ir citādi,- kā notiek tur, kur, tiesas priekšā zvērēdami, ļaudis melo viens otram.”[9]
Kas gan ir zvērests, ja ne publiski apliecināta stingra pārliecība par to, ka teiktais ir patiešām tiesa? Arī ticības apliecību var dēvēt par zvērestu, ja vien par ticību sauc nešaubīgu pārliecību [Ēbr.11:1; Jēk.1:6a], nevis šaubas un neizlēmību, kas cilvēku padara līdzīgu “vēja dzītam un mētātam jūras vilnim,…vīram ar dalītu dvēseli” [Jēk.1:6-7]. Nepatiesa, maldīga ticības apliecība, ja pie tās turas ar visiem spēkiem, līdzinās nepatiesam zvērestam, kas ir jo ļaunāks tāpēc, ka tajā tiek piesaukts Dieva vārds, lai to attaisnotu. M.Luters raksta: “..melot un krāpt pats par sevi ir liels grēks, bet, ja to grib attaisnot, piesaucot un izmantojot Dieva vārdu, grēks kļūst vēl smagāks, jo no vieniem meliem rodas divkārši, pat daudzkārši meli [skat. arī Gal.5:9 – aut.]. Tādēļ arī Dievs šim bauslim pievienojis nopietnus draudus: “Jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.””[10]
Apliecināšanai, liecības sniegšanai gan tās pozitīvā, t.i., apstiprinošā nozīmē, gan tās negatīvā, t.i., noliedzošā un nosodošā nozīmē arvien ir juridisks, tiesisks raksturs. Tas ir rīcības akts un tad, kad Kristus saka: “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” [Mt.10:32-33], “šo vārdu divdaļīgumā parādās tieša un reāla atbilstība starp to, kas Jēzus Kristus apliecināšanā notiek salīdzinājumā ar sabiedriskās domas vērtējumu vai cilvēku tiesu un to, kas cilvēkam notiek caur Kristu Dieva tiesas priekšā.”[11]
Ticības apliecība nepastāv pati par sevi, bet ir cieši saistīta ar tās izteicēju un eksistē vienīgi kā atbilde uz atklāsmi, vai kā grēcīgā, vecā cilvēka pretestība Dievam, jautājot: “Vai tiešām Dievs ir teicis?” [skat. 1.Moz.3:1].
To ir minējis arī Dr.K.F.V.Valters savās tēzēs par slēgtu dievgaldu:
5.TĒZE
Arī patiesi kristieši ir atrodami heterodoksas sadraudzības ietvaros savas nezināšanas dēļ.6.TĒZE
Tie, kuri apzinās baznīcas, kurai ir piederīgi, sadraudzības daļējo apostāzi [atkrišanu], taču turpina tajā palikt, nav uzskatāmi par vājiem [nepārliecinātiem], bet par remdeniem, kurus tas Kungs izspļaus no savas mutes, vai epikūriski reliģiskiem skeptiķiem, kas savā sirdī līdz ar Pilātu vaicā: “Kas ir patiesība?”
Apliecinājums un tā kritika arvien ir uzmanības vēršana uz šo faktu. Tā ir uzmanības vēršana uz to, ka attaisnošana var tikt aizstāta ar pašattaisnošanos. Ņemot vērā to, ka ticība nav cilvēka izvēle, bet īstenība, kurā viņš atrodas pastāvot Gara realitātei, ticība un ticības paklausība jeb ticība un tās apliecinājums veido Dieva vārda radītu veselumu. Līdz ar to izšķiršanās priekšā var runāt tikai par diviem iespējamiem ceļiem – ticību un tās pretmetu – noliegšanu.
III baušļa skaidrojumā tiek runāts par attieksmi pret Dieva vārda mācīšanos, sirdī paturēšanu vai, tieši pretēji, noniecināšanu. Arī tas ir cieši saistīts ar aplūkojamo tēmu, jo maldīga ticības apliecība pamatojas cilvēka rīcībā ar Dieva vārda mācību pēc sava prāta jeb, precīzāk izsakoties, tādu situāciju, kurā cilvēks pamāca Dievu, nevis otrādi. Pilnīgi pretējs iznākums ir, “kad Dieva vārds tiek lietots, uzklausīts, lasīts vai pārdomāts – caur šo vārdu tiek svētīts cilvēks…ne ārēja darba dēļ, bet vārda dēļ, kas mūs visus dara svētus”[12] un “ja to nopietni ievēro, klausās un liek lietā, tas nekad nepaliek bez augļiem, bet vienmēr modina jaunu sapratni, prieku un svētbijību un šķīsta sirdis un domas, jo tas nav ne kūtrs, ne miris, bet gan darbīgs un dzīvs vārds.”[13]
Tiesas, liecības sniegšanas, pārliecības, kas salīdzināma ar zvērestu un Dieva vārdā atklātās mācības tieša vai netieša saistība caurvij visus minētos Dieva baušļus. Beigu tiesas perspektīva, it īpaši saistībā ar Mt.10:32-33 teikto, atklāj tās sprieduma galīgumu un paskaidro arī šī galīguma iemeslus: attaisnošana kā juridisks akts stājas spēkā nevis tāpēc, ka sniedzam liecības, zvēram un pastāvam, bet gan tāpēc, “ka Kristus liecina par mums Tēva priekšā.”[14]
Tādējādi personas kā tādas un personas ticības apliecības šķiršana, neatkarīgi no apliecības vērtējuma, arvien ir saistīta ar kristīgo mīlestību – patiesu prieku par esošo vienprātību ticībā, vai rūpēm par cilvēku patiesas un nepatiesas zvērēšanas, Dieva vārda mācības uzklausīšanas un noniecināšanas kontekstā, lai “..tu savu brāli esi mantojis” [Mt.18:15] “ticībā ..veselu” [Tit.1:13].
[1] – Lielais katehisms Vienprātības grāmatā, 402.lpp.
[2] – turpat, 404.lpp.
[3] – turpat, 373.lpp.
[4] – turpat, 404.lpp.
[5] – turpat, 404.lpp.
[6] – turpat, 403.lpp.
[7] – Dr.Reinhards Slenska, “Baznīcas teoloģiskā atbildība.”
[8] – Dr.Mārtiņš Luters “Par gribas verdzību.”
[9] – Lielais katehisms Vienprātības grāmatā, 371.lpp.
[10] – turpat, 372.lpp.
[11] – Dr.Reinhards Slenska, “Baznīcas teoloģiskā atbildība.”
[12] – Lielais katehisms Vienprātības grāmatā, 377.lpp.
[13] – turpat, 378.lpp.
[14] – Dr.Reinhards Slenska, “Baznīcas teoloģiskā atbildība.”
“Personas kā tādas un personas ticības apliecības šķiršana” kādu brīdi, protams, ir saistīta ar kristīgo mīlestību, tomēr, kā liecina pieredze, tas brīdis ir īss. (Tas var ilgt arī dažus gadus, bet vēstures perspektīvā, nerunājot nemaz par mūžību, tas tik un tā ir īss laiks.) Un paradoksālā kārtā arī personas tieša saistīšana ar tās sniegto apliecību ir tās pašas kristīgās mīlestības izpausme, kas tikko šos abus šķīra.
Tas nav saprotams pret Vārda liecību nocietinātajiem, tāpēc tie kristīgo mīlestību, kas pēc būtības ir Evaņģēlijs, pataisa par bauslību: “tu nedrīksti tiesāt”, “tu taču neredzi, kas otram ir sirdī” u.tml. Viņi kristīgas mīlestības vārdu (!) grib lietot, lai aizstāvētu savu palikšanu maldos un ar mīlestības vārdā izdomātiem nebibliskiem likumiem (pēc būtības tie nav bauslība – Dieva likums; tie tikai uzurpē bauslības autoritāti, itin kā ir uzurpējuši mīlestības vārdu) cīnītos pret patiesu kristīgu mīlestību un Evaņģēliju, kas ir gaisma (lai arī maiga, mīļa gaisma), kurā atklājas viņu tumšās domas un darbi.
Taisnība, es pat teiktu, ka tas ir tāds diezgan formāli sholastisks definējums, ko devu, jo raksta vidusdaļā, kur runāts par cilvēka dogmatiskā rakstura domāšanu, vairāk vai mazāk tieši atklājas, ka šāda abstrahēšanās un šķiršana nav iespējama ne no vienas, ne no otras puses. Tāpēc ir prieks, ka pamatā kristīgajai mīlestībai nav cilvēciska darbošanās, bet ticības dzīvošana vienā Garā. Prof. R.Slenska konstatēja, ka dažādu garu eksistence cilvēcīgās attiecībās agri vai vēlu noved pie to sabrukuma. Prakse rāda to pašu, ja vien negrib apgalvot, ka kristietībā primārais nav sadraudzība ar Dievu, vai arī to grib noreducet uz “jūtelīga rakstura” personības izpausmēm.
Tomēr šīs individuālās reakcijas ir ļoti interesantas un, manuprāt, arvien no jauna pastarpināti apliecina to, cik ļoti starppersoniski bezcerīga būtu tāda cīņa, ja vien pats Dievs nedarītu cilvēka gribu “gribošu”. Laimīgā kārtā zināma robežu vilkšana ir iespējama tās pašas kristīgas paradoksalitates dēļ. Nu, kaut vai atšķirot fundamentālas un nefundamentalās macības, runājot par baznīcas vispārējo un vietējo raksturu, sadraudzības mācību tās praksē utml.