Dārznieka pakalpojumi

“Jo, ja tu no sava dabīgā celma, meža eļļaskoka, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļaskokā, cik daudz vieglāk šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu eļļaskokā!” [Rom.11:24]

Patiesi, patiesi, kas gan tev varētu trūkt, ja tu

• caur savu kristību esi uzpotēts īstā dzīvības koka zarā, un
• joprojām esi daļa no Dieva Baznīcas zemes virsū, un
• aizvien tiec stiprināts ticībā?

Miesīgais cilvēks meklē, kā un kur labāk iekārtoties šaj’ pasaulē. Ikdienas pūles, nemiers, neziņa par nākamo dienu, liek rakt un vākt un krāt kaudzēm vien labumu krājumus. No otras puses, neziņā par mūžību, kādam var šķist, ka izdosies atrast mieru un nopelnīt mantu debesīs ar atteikšanos no laicīgajiem labumiem.

Ko gan citu tas norāda, kā vien to, ka neatdzimuša cilvēka prātam, ir neiespējams pacelties garīgās kategorijās – tās ir pārpasaulīgas. Dievs dod barību gan tiem, kas tic uz Viņu, gan tiem, kas noliedz Radītāju. Visa atšķirība ir sirds attieksmē – vai saņemam to bijīgā pateicībā un vai kļūstam rijīgi. Tomēr dienišķajai maizei nav nekāda sakara ar pēcnāves dzīvi, izņemot to maizi, kurai līdzi nāk mūžīgās dzīvības apsolījums.

Tiem, kam apsolīta mūžīgā dzīvošana – kristiešu prātiem vairs nav jāgrozās ap laicīgajām lietām, bet jāalkst Dieva tuvuma, no kurienes dzīvība rosās. Dzīvība taču mums nevienam nav dota, kā alga. Ne pēc tā, ko cilvēks būtu nopelnījis mums notiek. Bet notiek tā, kā Dievs to ir iepriekš noteicis: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. [Mk.16:16)

Kristietis, kas kristietībā pievīlies, un no ticības atkritis kļūst septiņkārt pazudušāks savā būtībā par nekristīto. Visām citām raizēm nāk klāt vēl velna un baznīcēnu apsūdzības, ka neuzticamajiem nav vietas Baznīcā. Tomēr tie, kas apgrūtinātas sirdsapziņas vēl vairāk apkrauj ar bauslības lāstu, ir neprāši kā tādi, kas itin kā mūžīgi būtu sataisījušies mitināties uz šīs zemes.

Grēka atziņas sagrauzta sirds ir īstenais rādītājs, ka Dieva Svētais Gars darbojas pie tevis. Skepse un noraidoša attieksme pret sludinātāju ir kā ārēja bruņa vai čaula, kas pasargā maigās un izmisušās dvēseles pret izvirtuši – liekulīgo dievbijību. Ironija ir labākais ierocis cīņā pret nocietinātām sirdsapziņām.

Man jau gribētos, ka visi būtu ticīgi. Sludinātāji taču grib, lai ikviens, kam vien ir ausis dzirdēto uzreiz ņemtu un viņa sludinātajai evaņģēlija vēstij klausītu. Bet ir labi kā ir, un ja vari atplaukt evaņģēlija vēstij kā ābeļziedu kupena, un Dieva vārdam pieķerties nepētot, kas tev to sludinājis. Labāk, lai viss notiek pēc Dieva prāta un ne kā tev vai citiem patiktos, ka mums neizietu kā tādām bez uzraudzības atstātām ābelītēm, kurām uzpotētie “labo darbu” zari rudenī ir nesuši vairāk skādes kā labuma. Ka tik tu nesalūztu zem tev uzlikto “kristieša pienākumu” svara.

Dievs caur pareizi sludinātu evaņģēliju pat Rakstu mācītājus var atgriezt pie ticības.