Pārbaudīt cilvēka sirdi

Paldies Dievam, nogalinājis es nevienu neesmu. Un tomēr man ir jānodreb: “Skaties te!” Te Dieva svētais vārds līdzās slepkavībai ir nostādījis arī strīdus, skaudību un dusmas. Par tiem es nevaru sacīt, ka man to nebūtu. Bet ko tas nozīmē? Vai Dieva vārds nesaka pietiekami skaidri, ka ikviens, kas ienīst, ir slepkava un ka uz savu brāli dusmot ir tas pats, kas viņu nogalināt?

Bet ja es būtu nogalinājis… Ja kāds gulētu beigts savās asinīs un es būtu viņu nogalinājis – cik gan briesmīgi tas būtu! Tas būtu krahs visai manai dzīvei, manai kristieša eksistencei un godājama cilvēka reputācijai! Un tomēr: tikpat vainīgs Dieva priekšā es esmu arī skaudības un dusmu dēļ. Tikpat vainīgs, nolādēts un necienīgs. Bēdas man! Te patiešām nepieciešama atgriešanās cīņa un grēknožēla.

Es jau ilgstoši esmu cīnījies šai frontē. Iespējams, ir panāktas zināmas uzvaras: ķildas, šķelšanās un nesaticība, tieksme uz intrigām, vēlme veidot savas kliķes, kritizēt citus savas baznīcas vidū – tas viss ir apklusināts un apturēts, tas viss vairs neizlaužas uz āru kā vārdi un darbi. Tomēr iekāre, šī ļaunā iekāre, cietsirdīgais naidīgums pret dažu labu, pēkšņā stūrgalvība, slēptā ļaunprātība, sastopoties ar pretestību, – tas viss joprojām ir palicis.

Dievam ir tik daudz veidu, kā pārbaudīt cilvēka sirdi. Viņš ļauj tavam vienaudzim, kas turklāt vēl ir tavs konkurents, gūt negaidītus panākumus, ko viņš nav pelnījis ne uz pusi tik daudz kā tu. Vai arī kādam izdodas izvairīties no pienākumiem, kas tagad jāpilda tev, vai tikt vaļā no nodokļa, kas tev ir jāmaksā. Vai arī kāds ir guvis lielo laimestu vai saņēmis neparasti cildinošas uzslavas savā piecdesmitajā jubilejā centrālajā laikrakstā. Vai varbūt tas bija paaugstinājums vai atvaļinājums utt.?

Tu pats vari izmeklēt savu sirdi. Varbūt tur ir skaudība? Varbūt nenovīdība? Varbūt vienkārši dusmas un rūgti vārdi? Jebkurā gadījumā tavā sirdī tik ļoti reti ir rodams prieks – patiess, labvēlīgs un spontāns prieks.