“Garīgais” un “pasaulīgais”

Runājot par paklausību, mums jāatgriežas pie “prāta un sirds noskaņojuma”, ko īsi jau apskatījām iepriekš. Tas ir svarīgi jebkurā ētikā, bet jo vairāk kristīgajā – daudzu iemeslu dēļ.

Ja ārējo darbu nevada un neatbalsta garīgi spēki mūsu sirdī un sirdsapziņā, tad tas ir tikai ārējs darbs, varbūt pat nepatiess un liekulīgs. Ja darbi, piemēram, žēlsirdība, nedzimst cilvēka sirdī, tie drīz kļūst par rutīnu vai izbeidzas. Atkal jāsecina, ka tikai mīlestības pilns noskaņojums var būt vienīgais patiesais spēks, kas var mums likt darīt mīlestības darbus un izrādīt žēlsirdību. Ja atļausim valdīt mūsu dabiskajam sirds noskaņojumam, tas bieži liks rīkoties citādi.

Šeit mums ir darīšana ar pašiem dziļākajiem kristīgās ētikas noslēpumiem: mīlestību un kristīgo “garu”, kas ir pretējs “miesīgā cilvēka” garam. Protams, tie nav tādi noslēpumi, kas pārējiem ir apslēpti. Gluži pretēji – bieži tie ir ļoti uzkrītoši. Jautājums ir šāds: kā tie var kristietī rasties un kā gan tie var būt vērsti pret cilvēku, kas nemaz nav draudzīgi, drīzāk gan noraidoši noskaņots? Vienīgo patieso izskaidrojumu šādiem noslēpumiem mēs atrodam pašā Jēzū Kristū. Viņš mīlēja grēcīgo pasauli tik ļoti, ka atdeva par to dzīvību. Tādējādi visiem kristiešiem ir pamācība: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Jēzū Kristū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu” (Fil.2:5-7). Un Jēzus pats saka: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” (Mt.11:29).

Nav šaubu, ka, runājot par iekšējo, garīgo spēku un varu, par sekošanu Kristum veidā, kas ir daudz pārāks par ārēju atdarināšanu, kristīgā ētika var ļoti daudz dot visām pasaulē sastopamajām ētikas sistēmām. Šis ieguldījums jāapskata kopā ar vispārējo bausli, kas pazīstams arī citur pasaulē, bet visizsmeļošāk Jēzus mācīts: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem” (Mt.7:12). Viss minētais norāda uz pašu Kristu kā vienīgo stipro varu visas patiesās ētikas pamatā: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15:5).