Īsti apustuliska attieksme
Noklausies šo e-publikāciju“Bet es gribētu tagad būt pie jums un runāt ar jums citādā balsī, jo man pietrūkst padoma, ko darīt ar jums.” [Gal.4:20]
Mēdz sacīt, ka vēstule ir nedzīva vēsts, jo tā nevar sniegt neko vairāk, tikai savu saturu un neviena vēstule nav uzrakstīta tik precīzi, ka tajā neko nevarētu pārprast. Apstākļi mēdz būt dažādi, un lietas, kas atkarīgas no laika, vietas, personām, tikumiem un ļaužu noskaņojuma, ir dažādas, tāpēc vēstulē tas viss nav aprakstāms, tādēļ arī vēstule var atstāt uz lasītāju tādu vai citādu iespaidu. Dažreiz tā viņu iepriecina, citreiz apbēdina — atkarībā no paša lasītāja noskaņojuma. Savukārt tad, ja tiek runāts mutiski, pat pārāk skarbus un neapdomīgus vārdus ir iespējams mīkstināt un labot.
Tādēļ Pāvils vēlas, kaut viņš varētu pats būt pie galatiešiem, lai varētu mainīt un mīkstināt savas balss skaņu, atbilstoši tam, ko prasītu klausītāju noskaņojums. Ja apustulis redzētu, ka dažus viņa sacītais pārāk satriec, viņš varētu darīt savu izteiksmes veidu mērenāku, savukārt tad, ja galatiešu vidū atrastos augstprātīgi ļaudis, apustulis tos nosodītu bargāk, lai tie nekļūtu pārlieku droši un vienaldzīgi.
Pāvils saka: es esmu tik nomākts savā sirdī, ka nezinu, kā rakstiski sarunāties ar jums, neesot jūsu vidū.
Te tiek aprakstīta īsti apustuliska attieksme. Pāvils dara visu, ko vien spēj, — viņš norāj un lūdz galatiešus, saka tiem labus vārdus, skaistiem vārdiem slavē viņu ticību, ļoti rūpīgi un uzticīgi runā ar viņiem par šo lietu, pareizi izmantodams savu runas mākslu, lai vestu klausītājus atpakaļ pie Evaņģēlija patiesības un novērstu viņus no viltus apustuļiem.
Ieskaties