Likumpaklausīga dvēsele

“Bet tagad, nomiruši bauslībā, esam atbrīvoti no tās, kas mūs cieši saistīja.” [Rom.7:6]

Apustulis te bauslību attēlo kā cietumu, kurā tiekam turēti ieslodzīti. Tās likumi un spriedumi ir dzelzs važas, aizvari un slēdzenes, kas patur mūs drošā ieslodzījumā uz nāvi. Pirmkārt, jāievēro, ka bauslība mums pasludina nāvi par grēku, kas mājo mūsu miesā. Grēks un nāve ir mūsu mantojums no Ādama. Un bauslība saka: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” [Gal.3:10].

Otrkārt, ja mēs neticam, ka esam notiesāti – pat arī ja mēs vairs nekad negrēkotu, bet tā vietā Dieva žēlastības iegūšanai censtos mazināt savu vainu ar grēknožēlu vai labošanos – tomēr visa mūsu daba tik lielā mērā ir pilna ar ļaunumu un samaitātību, ka mēs bez mitas turpinām grēkot un palielināt savu parādu. Tādēļ mūsu sirdsapziņa visu laiku piedauzās un no jauna nokļūst bauslības spriedumu gūstā, kas arvien mums paliek kā krātiņš un cietums. Lai kur mēs vērstos, mēs arvien būsim tur ieslodzīti.

Bauslība ir tieši šāds cietums. Tā saka apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem 3:23: “Pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk.” Bet šis bauslības cietums mums rāda ne tikai to, ka esam uz nāvi notiesāti cietumnieki zem bauslības sprieduma, bet arī atgādina, kāda ir bauslības radītā dievbijība.

Luters par to raksta šādi:

“Bauslības amats ir turēt mūs ieslodzījumā. Tā ir viena satriecoša bilde, kas rāda, ko bauslība dara pie cilvēka un kāda ir bauslības radītā dievbijība. Ne zaglis, ne slepkava, ne laupītājs, kas tikuši notverti, nemīl savas važas un drūmo cietumu, kur viņš sēž ieslodzīts. Tieši otrādi, ja iespējams, tas labprāt sagrautu cietumu ar visiem krātiņiem un nodedzinātu to pelnos. Tas tiesa, ka, būdams cietumā, viņš atturas no ļauniem darbiem, tomēr ne aiz paša labās gribas vai tieksmes pēc taisnības. Nē, tas ir tāpēc, ka ieslodzījums viņu attur no ļauna. Būdams ieslodzīts, viņš nebūt neienīst grēku un zagšanu. (Tieši otrādi – viņam no sirds žēl, ka viņš neatrodas brīvībā un nevar zagt.) Zaglis ienīst cietumu. Un, ja vien viņam ļautu doties laukā, viņš turpinātu zagt kā zadzis. Bauslība gan pilsoniskā, gan garīgā ziņā uzliek cilvēkiem zināmus ierobežojumus. Tāda ir bauslības vara un bauslības taisnība, kas uzspiež mums ārēju dievbijību, draudot pārkāpējam ar sodu un mokām. Tas tiesa, ka bauslībai mēs paklausām aiz bailēm no soda, negribīgi un ar lielu nepatiku. Vai tā ir īsta dievbijība, kas no ļauna vairās tikai aiz bailēm no soda? Tādēļ “darbu” taisnība nav nekas cits kā mīlestība uz grēku, ienaids pret taisnību, vairīšanās no Dieva un Viņa bauslības, vienlaikus ceļot godā pašu lielāko ļaunumu. Jo tikpat sirsnīgi, cik zaglis mīl cietumu un ienīst zagšanu, tikpat sirsnīgi arī mēs, būdami bauslības paverdzināti, tai paklausām, pildām tās pavēles un nedarām, ko tā aizliedz.”

Tāda ir mūsu dievbijība, kas nāk no bauslības.

Kad bauslības cietuma nomocīta, iztukšota un notiesāta dvēsele pēkšņi visu taisnību saņem kā dāvanu, notiek pilnīga sirds pārmaiņa! Viss, ko cilvēks zem bauslības ir pelnījis un meklējis, viņam tiek dots un dāvināts no Dieva. Un tagad viņš ierauga Dievu pavisam jaunā gaismā – kā žēlsirdīgu Tēvu, kas no sirds vēlas mums darīt labu un tādēļ zem bauslības mūs ir iztukšojis.

Visas bauslības prasības un spriedumi galvenokārt ir vērsti uz to, lai mūs izvārdzinātu un iztukšotu un mēs atteiktos no savām neauglīgajām pūlēm Dieva priekšā pastāvēt savā taisnībā. Viņš vēlas mums to visu – taisnību un svētdarīšanu – dot kā dāvanu.

Kad iztukšota dvēsele sāk to saprast un ierauga sevi Gara gaismā kā brīvu no bauslības, tic un saprot Dieva lielo mīlestību Kristū, tad cilvēks iemanto jaunu sirdi un attieksmi pret Dievu un bauslību. Tad viņa naids top pārvērsts mīlestībā un viņš spēj kalpot Dievam ar sirsnīgu labprātību un prieku. Šāds cilvēks no sirds sacīs: “Viņa baušļi nav grūti” [1.Jņ.5:3]. “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai” [Rom.7:22].

Cietums ir ticis pārvērsts par brīnišķīgu pili. To visu rada brīvība no bauslības. Tagad mēs mīlam Tā Kunga baušļus un spriedumus un ikviena klupšana mums sagādā sāpes. Kad kāds uzdrošinās mainīt vai aizmiglot Dieva svētos baušļus, mūsu sirds par to noskumst. Tieši tādas lietas izraisa Gars, kad dvēsele ir tikusi atbrīvota no bauslības draudiem un spriedumiem un ir pārliecināta par Dieva mūžīgo žēlastību.