Kristietības būtība

Kristīgā ticība nav viss tikai kādu reliģisku ideju, kādu dziļu ieskatu un domu kopums, kā cilvēki to ir pieraduši arī redzēt visās citās reliģijās.

Bet kristietība ir visupirms un savā dziļākajā būtībā aculiecinieku vēstījums.

Aculiecinieku vēstījums par to, ko Dievs ir atklājis runādams, kādreiz senos laikos caur saviem praviešiem. Vai arī, ko Viņš ir atklājis Savā Dēlā. Tā ir acu liecība par visiem tiem notikumiem, kas notika, tad kad Dieva Dēls bija šajā pasaulē, kad Viņš dzima, kad Viņš kalpoja, sludinādams, dziedinādams un Debesu valstību daudziem atvērdams, kad Viņš cieta, mira pie krusta un augšāmcēlās.

Tas nav viss tikai kādu ideju apkopojums par ciešanām, par nāvi, par augšāmcelšanos, kas izteikts kādos skaistos stāstos, bet tās ir drošas un uzticamas acu liecības, par kurām apustuļi vēlāk gāja pat arī nāvē, apliecinādami tās lietas, ko tie bija redzējuši un dzirdējuši.

Jeb kā mēs to lasām apustuļa Jāņa pirmajā vēstulē, kur viņš raksta: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu.” (1.Jņ.1:1)

Proti, viņš runā par ne vien par to, ko redzējušas acis, bet arī par to, ko dzirdējušas ausis, ko aptaustījušas rokas, ko apustuļi ir varējuši loti nopietni un ilgstoši vērot.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]