Par Psalmu grāmatu

Kristietim, kas grib ar dievbijīgu uzmanību lūgt un pielūgt Dievu, jāļauj, lai Psalmi kļūst par viņa grāmatu; un būtu lieliski, ja ikviens kristietis to pārzinātu tik labi, ka varētu atcerēties vārds vārdā un arvien zinātu atbilstošajā gadījumā sacīt psalmu vārdus gluži kā sakāmvārdus.

<

Jo tā ir patiesība, ka it visam, ko vien dievbijīga sirds var vēlēties lūgt, atrodas atbilstīgi psalmu vārdi tik jauki un tieši, ka neviens cilvēks, jā, pat visi cilvēki kopā nevarētu izdomāt tik labu lūgšanas veidu un vārdus. Turklāt tieši lūgšanā psalmu vārdi mūs māca un mierina; tie cieši savijas kopā ar lūgšanu “Mūsu Tēvs”, priecīgā saskaņā ļaujot ļoti labi saprast gan vienu, gan otru.

Tādēļ vajadzētu nevien aizliegt un iznīcināt agrāk izdotās lūgšanu grāmatas, kur atrodami gandrīz tikai nekristīgi meli un ļaunprātības pat vislabākajās lūgšanās, kurās pieminētas mūsu Kunga ciešanas, kas tomēr kaunpilnā veidā tika izmantotas nevis ticības stiprināšanai, bet laicīgu labumu iegūšanai , bet arī raudzīties, lai tāda veida lūgšanas turpmāk vairs netiktu ieviestas. Jo jau tagad gandrīz katrs grib radīt savas lūgšanas arī psalmu parafrāzes lai viņa darbs baznīcā un kristiešu vidū tiktu slavēts un izmantots itin kā psalmi vai lūgšana “Mūsu Tēvs” būtu kāda vienkārša, nenozīmīga lieta. Ja šādās lietās nebūsim piesardzīgi un neievērosim mēru, psalmi un lūgšana “Mūsu Tēvs” drīz atkal tiks nicināti tāpat kā agrāk. Es pieļauju, ka dažkārt arī mūsu pašu lūgšanas ir labas, tomēr psalmi un lūgšana “Mūsu Tēvs” ir labāka, jā, šīs lūgšanas ir pašas labākās. Kas iemācās pareizi lūgt šīs lūgšanas, tas ir vislabāk iemācījies lūgt īpaši tad, kad no Dieva žēlastības Psalmu grāmata pārtulkota vācu valodā.

Reiz dzirdēju šādu stāstu: kāds dievbijīgs cilvēks ļoti mīlējis lūgšanu “Mūsu Tēvs” un, pilns dievbijīgas uzmanības, lūdzis ar asarām acīs. Bet bīskaps gribējis viņa lūgšanu uzlabot, tādēļ lūgšanas “Mūsu Tēvs” vietā devis dievbijīgajam vīram daudz citu labu lūgšanu. Taču šīs lūgšanas nespēja pacilāt šā cilvēka sirdi, tādēļ viņš atteicās no bīskapa lūgšanām un atgriezās pie lūgšanas “Mūsu Tēvs”. Es arī domāju, ka tas, kas kaut mazliet pacenties īsti iepazīt psalmus un lūgšanu “Mūsu Tēvs”, drīz noliks malā sirsnīgo lūgšanu grāmatu un sacīs: ak, tajās taču nav tāda spēka, dedzības un krāšņuma, kādu atrodam Psalmu grāmatā; šīs lūgšanas man šķiet vēsas un sausas utt.

Lai mūsu mīļais Kungs, kas mācījis mūs lūgt un devis mums psalmus un lūgšanu “Mūsu Tēvs”, piešķir mums arī lūgšanas Garu un žēlastību, lai ar prieku un spēku nopietnā ticībā lūdzam bez mitēšanās jo tas mums ir vajadzīgs. To Dievs mums ir pavēlējis, un to Viņš no mums gaida. Viņam lai ir slava, gods un pateicība mūžībā. Āmen.