Par Mārtiņa Lutera psalmu skaidrojumu
Psalmi ir Svēto Rakstu lūgšanas un dziesmu grāmata, izmantojama kristīgajā pasaulē visos laikos un visās vietās. Luters raksta, ka psalmi ir “īsta skola, kurā ticība un laba sirdsapziņa Dieva priekšā tiek mācīta, vingrināta un stiprināta”. Tādējādi psalmi ir ne tikai svētdienas dievkalpojuma, bet arī ikdienas lūgšanu un dziesmu neatņemama sastāvdaļa. Daudzas mūsu dziesmu grāmatu dziesmas ir radušās no psalmiem.
Pazīstamākais piemērs ir Lutera sacerētā dziesma “Dievs Kungs ir mūsu stiprā klints”, kuras avots ir psalms (46). No tā redzam, ka Dievs mums dod vārdus, ne tikai lai runātu par Viņu, bet arī – ar Viņu. Cilvēks, kurš dzīvo ar psalmiem un tajos vingrina savu ticību, bieži aiz pārsteiguma atklās, ka Dieva griba un pamācība mūs aicina par visām lietām runāties ar Viņu. Mūsu acis tiek atvērtas, un mēs ieraugām, ka visas ikdienišķās lietas ir Dieva dotas, par kurām mums vajag Viņam pateikties, Viņu teikt un slavēt. Kad jūtamies Dieva atstāti, mūsu mutē tiek ielikti vaimanu, jā, pat Dieva apsūdzēšanas, vārdi, kurus Jēzus lūdza ar divdesmit otrā psalma vārdiem: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus!” (Ps. 22:2). Mēs tiekam pamācīti nākt Dieva priekšā, lai runātu ar Viņu par smagajiem jautājumiem, kurus parasti neuzdrošināmies jautāt. Šokējoši tas ir ieraugāms t. s. atriebības psalmos, kuru skaidrojums šajā izdevumā nav iekļauts (piemēram, Ps. 58:7–12; 59; 94; 109; 137:8.9; 141:5–10). Kurš gan gribētu apstrīdēt, ka arī no mums nevarētu izlauzties naida un atriebības sajūtas? Taču Dievs saka: “Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs” (Rom. 12:19; 5. Moz. 32:35). Tāpēc jau šīs lūgšanas ir atriebības psalmos, jo naids un vēlme atriebties ir realitāte. Jāpiemin arī grēksūdzes psalmi (Ps. 6; 32; 38; 51; 102; 130; 143), ar kuriem mēs varam nāk Dieva priekšā un nožēlot to, ko esam darījuši pret Viņa baušļiem, un lūgt piedošanu, kā to Dāvids ir darījis (Ps. 51).
Kad lasām Lutera sarakstītos darbus, varam ievērot to, cik bieži viņš ir lasījis lekcijas par psalmiem. Ar pirmajiem psalmu priekšlasījumiem Luters iesāka savu darbošanos kā profesors Bībeles skaidrošanas jomā (Dictata super psalterium, 1513.-1516.). Otro reizi viņš skaidroja psalmus laikā no 1519. līdz 1521. gadam (Operationes in psalmos). Trešo reizi – no 1532. līdz 1535. gadam.
Taču Luters ne tikai mācīja par psalmiem universitātē, bet arī dzīvoja ar tiem, kopš kļuva par mūku 1505. gadā. Klosteru stundu lūgšanās nedēļas laikā tika izdziedāti visi 150 psalmi latīņu valodā. Luters tos zināja no galvas. Taču viņš zināja arī briesmas, kuras rodas no tā, ja psalmi tiek deklamēti bez izpratnes. Šīs pieredzes vadīts, Luters norādīja saviem studentiem uz diviem atšķirīgiem un pretējiem psalmu lietošanas veidiem. No vienas puses tie tiek izmantoti bez iekšējas līdzdaļas, kā tukša forma vai mākslinieciska bauda, no otras puses – kā garīgs pacēlums un atziņa. Tomēr netiek runāts par tehniku, kuru varētu izvēlēties un praktizēt. Arvien izšķirošais ir: “Viņš [Kristus] tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti” (sal. Lk. 24:27, 44; 2. Kor. 4:6). Kristus izskaidro Svētos Rakstus. Viņš ir to piepildījums un saturs. Tas arvien ir skaidri ieraugāms Lutera psalmu komentāros.
Līdz mums ir nonācis liels skaits Lutera psalmu skaidrojumu. Tie ir skaidroti dažādās situācijās, gan sprediķojot dievkalpojumā, gan mājas svētbrīžos, gan arī dvēseli kopjošās vēstulēs atsevišķiem cilvēkiem. Tie pārsvarā ir mierinājuma psalmi, kurus Luters lieto. Piemēram, Ps. 118 – “Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs”. Par šo psalmu Luters raksta: “Tas ir mans psalms, kuru es mīlu. Lai gan es mīlu visus psalmus un Svētos Rakstus, jo tie ir mans mierinājums un dzīvība, tomēr tieši šis psalms ir devis man padomu, ka tam ir jābūt manam.” Luters neatlaidīgi iesaka, lai katram ir savs mīļākais teksts, kuru nēsāt līdzi savā sirdī.
Pie šiem veltījuma rakstiem pieder arī psalma “Ja tas Kungs namu neuzceļ ..” (127) skaidrojums. Vēstulē “Visiem mīļajiem draugiem Kristū Rīgā, Livonijā” Luters šo psalmu izskaidroja tā, lai dotu padomu vadītājiem ļoti sarežģītajā Livonijas politiskajā un ekonomiskajā situācijā.
No visa bagātīgā Lutera psalmu skaidrojumu krājuma šajā latviešu tulkojumā ir izvēlēti četri teksti, kuri atrodami Johana Georga Valča (1693–1775) Lutera kopoto rakstu izdevuma ceturtajā sējumā. Šī izvēle ir paredzēta, lai kalpotu draudzes praktiskajām vajadzībām lūgšanas un dziedāšanas dzīvē. Tā ir aicinājums Dieva teikšanai un slavēšanai. Tāpēc varam ievērot, ka grāmatā psalmu panti ir izcelti ar “trekniem” burtiem, kuriem seko izklāsts. Tas mums palīdz meditēt par saturu, to saprast, pieņemt un lietot savā dzīvē. Šo meditācijas procesu Luters apzīmē ar latīņu vārdu “ ruminare”, kas nozīmē “atgremot”. Viena aizmirsta, brīžiem pat noniecināta, prakse ir iemācīties no galvas atsevišķus psalmus, kā, piemēram, divdesmit trešo psalmu, vai Mazā Katehisma mācību gabalus un dziesmas no draudzes dziesmu grāmatas. Iemācoties no galvas, psalmu vārdi ienāk mūsu sirdī. Tas, kas paliek mūsu sirdī, ir liela bagātība. Tā mums palīdz tad, kad pietrūkst pašiem savu vārdu, lai citus mierinātu un stiprinātu, lai paši sev atrastu mierinājumu un vadību.
Skaidrojot Bībeles tekstus, arvien ir jāņem vērā vairāki principi. Saprašana[1] vienmēr ir pirmais un galvenais tulkojuma uzdevums. Luters, tulkojot psalmus, balstījās latīņu tekstā, kurš arī dažkārt tiek citēts. Atsevišķos gadījumos viņš norāda arī uz ebreju oriģināltekstu. Tad nāk kopsakarība starp dažādajiem Svēto Rakstu tekstiem Vecajā un Jaunajā Derībā. Tā atklāj, kā Vecās un Jaunās Derības vienotība, neraugoties uz Svēto Rakstu daudzveidību, balstās trīsvienīgā Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara pašatklāsmē. Pie tam runa ir nevis par laikmeta ierobežojošajiem un mainīgajiem Dieva priekšstatiem, apzīmējumiem un attēlojumiem, bet gan par faktu, ka pats Dievs, kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars, atklāj Sevi Savos Vārdos. Luters arvien to uzsver, ka Gars runā, Kristus runā, Tēvs Sevi atklāj. Dieva Vārds jeb Svētie Raksti nav kaut kādi teksti no senajiem laikiem, bet gan trīsvienīgā Dieva pašatklāsme, kā arī personiska sastapšanās un sadraudzība ar Viņu. Trīsvienīgā Dieva Vārdā mēs esam kristīti un personīgi savienoti ar Viņu. Un visbeidzot, jau pie pirmā psalma skaidrojuma var ievērot, ka Luters, kā jau parasti, atsaucas uz Mazo Katehismu, šajā gadījumā – uz trešo bausli. Tādējādi mēs saņemam pamācību kristīgajai dzīvei saskaņā ar Dieva vārdu.
Luters nekad nav izklāstījis visus 150 psalmus vienā piegājienā. Taču latviešu izdevumā iekļautie skaidrojumi atklāj, kā visa Bībele ir iekļauta tās atsevišķajās daļās, ja zina un pieredz, ka trīsvienīgais Dievs caur tām uzrunā un darbojas. Dodi, Dievs, ka arī šis Lutera psalmu tulkojums nestu gaismu mūsu sirdīs, mūsu draudzēs un visā pasaulē, jo “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem”! (Ps. 119:105).
[1] – Šo nozīmi sevī ietver vārds “hermenētika”.
Līdzīgās e-publikācijas