Dievbijīga frāze vai dievišķs vārds?

Dieva pavēles iziet no Viņa mutes un vēlas nonākt uz manām lūpām. (Ps.119:13) Tas ir viegli nest Dieva Vārdu sirdī, bet cik grūti tas dažreiz nāk pār lūpām!

Šeit nav domāts tikai par tukšu kalpošanu ar lūpām, bet gan lai viss, ar ko sirds ir pilna, tiek skaļi izteikts. Vai mums lūkojoties uz lielām ciešanām bieži vien nav mute kā aizslēgta, jo mēs baidāmies dievišķā vārda vietā likt dievbijīgas frāzes?

Vai nemēdz būt vieglprātības un bezdievības gaisotne, kurā mēs vienkārši vairs nerodam īsto vārdu un klusējam? Vai bieži vien mums mute neaizveras nepareizā kaunā un bailēs no cilvēkiem?

Pamācība un brīdinājums paliek neizteikti, mierinājums un apliecinājums tiek liegti. Šad un tad Jēzus Kristus vārds pār mūsu lūpām ir nācis tik mokoši un bailīgi!

Tam nepieciešams daudz garīgās pieredzes un vingrināšanās, un vienlaikus bērnišķa ticības paļāvība, lai ar savām lūpām varētu izteikt visas Dieva pavēles, bet nenonākot garīgā rutīnā, nekļūstot par tradīciju apustuli, par uzmācīgu sapņotāju.

Pirms mēs mācamies arī mūsu lūpas pilnībā nodot kalpošanai Jēzum Kristum, mūsu sirdij jau jāpieder Dieva Vārdam.