Kristības sakramenta iedarbība un nozīme
Kristības sakramenta iedarbība un dāvana ir jaunais cilvēks, kas ir jaunpiedzimis no ūdens un Gara (Jņ.3:5; Tit.3:5).
Kristībā tiek saņemta grēcinieka taisnošana uz glābšanu no Dieva tiesas, kas nāk pār visu pasauli un katru cilvēku (Mk.16:16; Ap.d.2:38, 17:30).
Tātad Kristība nav cilvēka izšķiršanās par labu Dievam, bet tā. pamatojas uz Dieva izšķiršanos par cilvēku (Jņ.15:16).
Kristībā caur Gara dāvanu nodibinātā pieņemšana par Dieva bērnu visskaidrāk manifestējas brīvībā Dievu uzrunāt kā Tēvu (Rom.8:16; Gal.4:6; Mt.6:9; 1.Jņ.3:1). Lūgšana ir redzama un dzirdama Kristības iedarbības zīme. Kristībā Gars tiek saņemts kā dāvana, lai gan cilvēks, cik ilgi viņš dzīvo miesā, tas ir, līdz savai nāvei, tomēr paliek padots grēka varai (sal. Rom.6-8). Viņš ir taisnots ticībā uz Kristu, kurš tos, kuri viņu atzinuši pa-saules priekšā, glābs no tiesas Dieva priekšā (Mt.10:32; Mk.8:34-38; Lk.9:26, 12:8 u. c.). Attiecībā uz iedzimto grēku, kas izpaužas iekārē, Kristība nozīmē:
“Kristībā iedzimtais grēks tiek piedots, nevis, ka tas vairs nebūtu, bet gan ka tas vairs netiks pielīdzināts.”
Tāpat arī ir spēkā apgalvojums:
“Lai gan grēks miesā vēl nav promesošs vai miris, Dievs tomēr to vairs nepielīdzina, nedz arī piemin.”
Līdzīgās e-publikācijas