Patiesības spēks

Jēzus “Kalna sprediķis” atstāja milzīgu iespaidu uz jūdu tautu. Viņa klausītāji secināja, ka Jēzus vārdos slēpjas neparasts un varens spēks. Tāpat kā daudziem Jēzus laikabiedriem, tā arī mūsdienu cilvēkiem šis spēks ir svešs. Mēs vairāk pazīstam kādu citu varu, ko mīlam slēpt aiz skaļiem lozungiem par tiesībām uz atšķirīgiem viedokļiem, bet varētu pavisam vienkārši saukt arī par maldu varu. Tā slēpjas un maskējas aiz skaistiem vārdiem, radot viedokļu un uzskatu džungļus – pārliecību, ka katram pašam ir sava patiesība. Tomēr patiesībā tas ir staigns šaubu, neticības un izmisuma purvs, kurā grimst mūsdienu pasaule.

Cik savādi, mulsinoši neprasti un tomēr spēkpilni un cerību modinoši skan uz šā fona Jēzus vārdi: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā..” (Jņ. 8:12) „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31–32) Tomēr mūsdienu cilvēkam piemītošais dziļais skepticisms tūdaļ paceļ savu galvu: no kā brīvus? Es jau esmu brīvs! Kurš man var ko aizliegt? Ko gribu, to daru! Par kādu patiesību te ir runa? Vai patiesība nav vienīgi un tikai tas, ko es uzskatu par patiesību? Šāds neizpratnes pilns skepticisms tomēr nav kaut kas jauns, tā nav tikai mūsdienu cilvēkam raksturīga parādība. Sastopoties ar to no savu laikabiedru puses, Jēzus tiem jautā: „Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat?” Un tūdaļ pats diagnosticējoši atbild: „Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību.” (Jņ.8:43–45)

Pirmajā brīdī šie Jēzus vārdi kaitina, rada nemieru, pat šokē, un tomēr, iedziļinoties tajos, mēs jūtam – tie dod cerību!

Vēl samērā nesen liela daļa pasaules grima autoritārisma draudīgajos melos. Padomju impērija šķita tikpat briesmīga, cik neuzvarama. Miljoniem cilvēku tika paverdzināti un turēti melīgas propagandas gūstā. Važas šķita nesaraujamas. Tikai atsevišķi savādnieki – tādi kā krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins – ticēja patiesības atbrīvojošajam spēkam. Savā Nobela miera prēmijas runā viņš citēja krievu tautas sakāmvārdu – viens patiess vārds visu pasauli mainīs –, un patiešām, tiklīdz Mihails Gorbačovs pasludināja glastnostj, tas ir, vārda brīvību, ļaunuma impērijas važas nokrita vienā mirklī, un tautas kļuva brīvas. Tā tas notiek visos laikos un visos līmeņos – patiesībai ir neaprakstāms atbrīvojošs spēks. Tā spēj darīt cilvēkus brīvus ne tikai politiski, bet arī no mūsdienu atkarībām – alkoholisma, narkotikām, seksuālas izlaidības, materiālistiskās patērētāju filozofijas, plaši izplatītās korumpētības, nodevības un melīgu filozofisku priekšstatu gūsta. Mūsdienu pasaulei, lai tā uzplauktu, patiešām ir vajadzīga šāda brīvība, proti, nevis brīvība grēkot, bet gan brīvība no grēka.

Kristus Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Svēto Garu nosauc par Patiesības Garu, kas nāk no Tēva un liecina par Viņu. Tas norāda, ka patiesība arvien ir dievišķa un garīga parādība. Mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no katra vārda, kas izriet no Dieva mutes, citiem vārdiem sakot, cilvēks dzīvo no patiesības. Tieši tāpat – kā mēs dzīvojam no patiesības, mēs arī mirstam no meliem. Meli arvien nes nāvi un nebrīvi, vienalga, vai tie ir autoritāra totalitārisma vai plurālistiska liberālisma meli. Vienīgi patiesība nes dzīvību un brīvību. Tādēļ patiesība ir svēta un vienmēr rūpīgi sargājama.

Patiesība var šķist arī nežēlīga, jo tā atklāj mums – mūsu grēcīgumu. Bet, to darot, patiesība arvien rīkojas žēlsirdīgi – tā ved mūs pie Kristus, lai Viņa vārdā mēs saņemtu piedošanu un mūžīgu dzīvošanu. Tādēļ evaņģēlists Jānis patiesību nesaista ar bauslības likumu, bet gan ar Evaņģēliju, tas ir, Jēzu Kristu. Tikai Kristū mēs gūstam grēku piedošanu, un līdz ar to mēs tiekam vesti patiesībā un varam baudīt tās augļus – brīvību no grēka, meliem un nāves.