Cīņa pret viltus dieviem

Pastāv arī viltus dievbijība. Tā ir vērsta uz viltus dieviem un tādēļ to dēvē par elku kalpību. Kad Israēla tauta bija ceļā uz apsolīto zemi tai bieži radās kārdinājums atmest patieso dievbijību (4.Moz.11:16). Visjūtamāk šim kārdinājumam Israēls padevās, kad nolēma izveidot zelta teļu, ko viņi sauca par savu dievu un kura priekšā upurēja un lūdza (2.Moz.32).

Visizplatītākais elku kalpības veids mūsdienās ir Mamona pielūgšana (Mt.6:19-21, 24; Lk.12:16-31):

“Daudzi cilvēki domā, ka, ja viņiem ir nauda un daudz mantas, tad viņiem gan Dieva, gan visa cita ir pietiekoši; viņi uzticas mantai un lielās ar to ar tādu stingru pārliecību, ka nekas cits viņus vairs neinteresē. Redzi šādiem cilvēkiem arī ir dievs, Mamons vārdā, tas ir, nauda un manta, pie kuras ir visa viņa sirds un kas ari ir visparastākais elks zemes virsū.”

Pēc naudas mantas nāk vara un gods:

“Kas vien domā un lielās, ka viņam it apdomība, vara, stāvoklis, draugi un gods, lai zin, ka arī viņam ir savs dievs, taču ne vienīgais un patiesais Dievs. To var novērot vienmēr, kad mēs pamanām, cik šādi cilvēki ir pašpārliecināti, pārdroši un lepni, domājot, ka viņiem ir šis lietas, un cik liela bezcerība iestājas, kad to vairs nav vai tās tiek atņemtas.”

Elku kalpībai ir daudzas un dažādas formas. Pat ticīgi kristieši var krist šai grēkā vai nu nezināšanas, vai savas nenoturības dēļ. Daudzu elku kalpības veidu piemērotāks nosaukums būtu māņticība. Dažādie ticējumi par “veiksmi” vai “neveiksmi”, “ļauno aci”, horoskopi, talismani un līdzīgas lietas atgādina par elku kalpību senos laikos un tiek izmantoti īstai elku kalpībai arī mūsdienās. Ja vien tā nav vienkārša muļķošanās, tā tiešām ir elku kalpība. Ja cilvēki, izdarot noteiktas darbības, lai no kaut kā izsargātos, nodrošinātu sev labu veiksmi domā to nopietni, viņi kalpo elkiem. Taču, ja viņi nevēršas ne pie dieviem, ne elkiem un runā tukšus vārdus, viņi krīt kādā cita grēkā: “Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts” (Mt.12:36-37).

Pēdējā laikā vārds “elks” saistās arī ar to, ko varētu saukt par populāru personu dievināšanu. Tā noteikti nav dievu pielūgšana, taču, ja mākslinieki, dziedātāji, sportisti u.c. tiek dievināti, un viņu pielūdzēji sauc tos par saviem elkiem, tā ir vai nu mētāšanās ar vārdiem, vai īsta elku kalpība. Lielajā Katehismā par to teikti patiesi vārdi:

“Tad nu es jums saku: tas, pie kā jūs piesaistiet savu sirdi un kam uzticaties, ir tiešām jūsu dievs.”

Šeit teiktais neattiecas tikai uz īpašumu, naudu, varu un slavu. Tikpat lielā mērā tas attiecas uz idejām, domām un filosofijām, jeb “ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef.6:10-17). Tādi spēki bieži sagūsta cilvēkus. Tie satver arī tādus cilvēkus, kas ar šo garu dāvanu palīdzību izliekas labi, lai gan patiesībā ir ļauni. Dažreiz mēs neapjēdzam, ka šie gari pieprasa no mums paklausību. Reizēm tie to pieprasa atklāti: “To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi” (Mt.4:8-9). Šeit mēs jau aizskaram jautājumus, ka attiecas uz velnu un antikristu.