Baznīca un ticības apliecība

Noklausies šo e-publikāciju

Mūsdienu pasaules intelektuālais noskaņojums ir veidojies garas, grūtas cīņas laikā pret baznīcas dogmām – vai nu tās būtu Romas katolicisma, vai arī vecās protestantisma ortodoksijas dogmas.

Tas izskaidro mūsdienu cilvēka dziļo nepatiku pret dogmatisko kristietību, patiesībā pat pret visu, ko vien ticības apliecība un ko doktrīna un dogma nozīmē.

Šī nepatika ir vērojama pat tur, kur cilvēks līdz pat savas būtības dziļumiem ir sakņots dižajās pagātnes kristietības tradīcijās. Viena no visizplatītākajām mūsdienu pārliecībām droši vien ir tā, ka, ja kristietība vispār vēlas sev nodrošināt kādu nākotni, tad tai ir jākļūst par cilvēku un Dieva mīlestības reliģiju, nedogmatisku sentimentalitātes un labo darbu reliģiju.

Šī pārliecība ir dziļi iespiedusies pašā baznīcā. Nemaz nebūtu pārspīlēti sacīt, ka lielum lielais vairums protestantu baznīcu patiesībā vairs nav konfesionālas baznīcas. Tās varētu vienot vienalga kas, tikai ne vienošanās par tīru mācību, par ko runā reformācijas raksti. Mūsdienu teoloģija ir nodrošinājusi arī teorētisku šādas attīstības attaisnojumu. Tā ir pacēlusi jautājumu par to, vai “tīrā mācība” tiešām ir tik būtiska baznīcai, kā tas tika domāts XVI gadsimta ticības apliecībās. Atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša. Reliģija nav doktrīna, un doktrīna nevar būt saistīta ar kristietības būtību, bet droši vien ir vienīgi sekundāra kristietības izpausme. Doktrīna pieder baznīcai. Kā tāda tā ir kristietības konkretizācija. Līdzīgi kā tas ir ar citām reliģijām, kristietībai ir savas sabiedriskās izpausmes formas, kuras sauc par baznīcām. Tā arī formulē savu filozofiski intelektuālo izpausmi dogmas, doktrīnās un ticības apliecības. Un gluži tāpat kā baznīcas ir tikai nepilnīgs mēģinājums ieviest “kristietību” šajā pasaulē, tāpat arī ticības apliecības ir tikai gaužām nepilnīgs šīs “kristietības” atspoguļojums. Patiesība gan baznīcas, gan ticības apliecības allaž ir novirzīšanās no patiesās, dzīvās reliģijas. Mūsdienu kristietība tiecas pēc nedogmatiskas kristietības un atrod sev teorētisku attaisnojumu šajās koncepcijās.

Šajā situācijā ir aizsākusies – šķietami pilnīgi nelaikā jauna dogmatiska kustība. Reformācijas pētniecība ir atkal pacēlusi jautājumu par “tīrās mācības” pamatotību un nepieciešamību. Tādējādi ir tikusi apšaubīta visa mūsdienu reliģijas teorija un tās atbilstība kristietībai. Kā var izskaidrot kristietību, ja bibliskā atklāsme nav konkrēts piemērs no vispārējā reliģiski vēsturiskā fenomena, kas tiek dēvēts par “atklāsmi”? Kas gan ir baznīca, ja tā nav vienkārši socioloģisks veidojums, vienkārši “kristīgi reliģiska biedrība”? Var būt, ka pastāv tāda baznīcas vēsture, kura nav vienkārši kristīga reliģijas vēsture, bet gan Kristus baznīcas vēsture, uz ko būtībā arī norāda pats termins? Šeit mēs neiedziļināsimies šajos jautājumos. Taču mūsu uzmanības loka tagad būs jautājums par ticības apliecību. Laikā, kad baznīca, runājot par kristīgo reliģiju, nonāk teoloģiskās domas centrā, ticības apliecība noteikti piedzīvos jaunu kritiku. Tādējādi par nopietnu problēmu ir kļuvis jautājums par ticības apliecību teoloģisko koncepciju.