Jau rādās rīts [545]

Cere, mana dvēs’le,
Pavēlies vien
Savam Pestitajam
Naktī tā kā dien’;
Viņš nomodā
Tumšā naksniņā;
Apakš viņa spārniem
Dvēsele mierā dus;
Dvēsele tik cere,
Pavēlies vien
Savam Pestitajam
Arvienu vien!

Gaidi, dvēs’le, gaidi:
Liels ir Dievs;
Debesīs sirdsvaidi
Beigsies it paties’;
Vēl īsais brīds,
Un jau rādās rīts,
Kur pēc bēdu-naktīm
Dvēs’le atspirgsies;
Dvēs’le, tik gaidi:
Liels ir tavs Dievs!
Debesīs sirdsvaidi
Būs beigušies.